Reiz runājām par to, ka derētu apvienot daudzos krīzes tālruņus 800xxxxx ar vienotu dispečerdienestu. Taču negaidīti uzzinājām kādu citu lietu. Izrādās, ka Latvijas un ES numerācijas sistēmā jau rezervēti īso kodu sešciparu numuri 116XXX. Konkrēti:
Vakar man personiski atrakstīja kāda dienas centra vadītājs: viņš jautāja, kā var sazināties ar savu nedzirdīgo darbinieku, kurš dzirdi zaudējis pēc insulta dēļ un zīmju valodu nemāk. Pašreizējā saziņa notiek uz papīra. Bet esot kādas ierīces, kas skaņu pārveido rakstītā tekstā, kur tās var iegādāties un cik maksā? Rakstīšot projektu lai piesaistītu līdzekļus nodarbību attīstībai un uzlabotu komunikāciju.
Situācija.
Persona E slikti dzird, un bērnībā viņai tiek piešķirta 3. invaliditātes grupa.
Pēc vairākiem gadiem kārtējā medicīniskā komisija izdomā, ka viņa ar dzirdes aparātu dzird, un šo grupu noņem.
Piedalījos Rīgas domes rīkotajā forumā „Rīga dimd – iedzīvotāji runā”. Nozīmīgs pasākums, taču cilvēkiem ar dzirdes defektiem tur piedalīties problemātiski. Nav mums vēl tādu pasākumu, kur uz ekrāna tiktu rādīts teksta pieraksts ar subtitriem! Kaut gan šāda mēroga pasākums varētu būt viens no pirmajiem. Varbūt nākamgad?
Cik viņu Rīgā ir? Centrā laikam četri: pie Centrālās stacijas, Gogoļa ielā, pie autoostas, 11. novembra krastmalā pie Akmens tilta. Liekas, ka starp autoostu un Daugavu arī kaut kas ir. Tālāk viens savieno Ģertrūdes un Daugavpils ielas zem dzelzceļa, cits atrodas zem Viestura prospekta un vēl viens ir zem Valdemāra ielas Ķīpsalā.
Neizturēju un izkopēju no invalīdu domubiedru grupas Draugos Kristīnes L. rakstīto. Piebildīšu, ka Kristīne ir neredzīga.
Uzrakstīju vēstuli kādam populāram sieviešu žurnālam. Reizi mēnesī trim interesantāko vēstuļu autoriem tiek piešķirtas balvas, un šomēnes viena no šīs trijotnes esmu es.
Reiz, ieejot kādā kabinetā, redzēju uz galda saliktus vismaz 20 mazus pulkstenīšus ar pildspalvu turētāju. Atšķīrās tikai krāsas un firmas zīmes. Skaidrs, ka tie bija saņemti tikšanās reizēs ar citu firmu pārstāvjiem, bet varbūt arī prezentācijās, semināros, konferencēs, varbūt komandējumos vai kādos citos pasākumos.
Šogad nolēmu sākt novērošanu vēlāk un arī beigt vēlāk. Iecirkņa izvēle – brīva, bet tikai Rīgas vēlēšanu apgabalā.
Vispirms nolēmu iegriezties kādā nomaļā, bet pieejamā vēlēšanu iecirknī Berģos, un kā pēdējo apmeklēt Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekciju – vienu no tām vietām, kuras darba laiks pagarināts līdz plkst. 22.
Pirms vēlēšanām šis jautājums arvien aktualizējas. Sociālie jautājumi ir jūtīga tēma, visādi ārstēšanās izmaksu, rehabilitācijas iespēju, pabalstu un atlaižu jautājumi ir vieni no visvairāk cilātajiem. Liekas, katra partija savā programmā kaut ko šajā sakarā ir ierakstījusi.
Lasīju, ka šobrīd jaunieši ar dzirdes defektiem var pieteikties surdotulka pakalpojumiem skolās. Jauki, tikai, vai visi jaunieši ar dzirdes defektiem to zīmju valodu zina? Pēdējos gados arvien vairāk bērnu izmanto digitālos dzirdes aparātus vai implantus. Taču šo palīglīdzekļu izmantošana nenozīmē, ka apkārtējo cilvēku sacītais ir saprotams pietiekami labi.
Šajā vasarā notika un vēl notiks apmēram trīsdesmit nometnes bērniem ar īpašām vajadzībām. Tiek pulcēti kopā mazie ratiņnieki, bērni ar dzirdes, redzes un citiem defektiem.
Piecas jaukas dienas šovasar tika pavadītas Aglonas novada kempingā „Pussala” pie Cirīša ezera, kur notika kārtējā nometne cilvēkiem ar invaliditāti „Cirīša Apeirons”.
Pēdējā laikā vairāki studenti, kuri dažādās augstskolās studē tūrismu, aicina izpildīt anketas par iespējām ceļot. Tie, kas brauc, tie arī atbild – par iespējām lietot lidmašīnas, prāmjus, vilcienus un tālsatiksmes autobusus. Ārzemēs ir bijuši daudzi, taču vēl vairāk ir to, kas tur nav bijuši. Vai loģiskāk nebūtu vispirms izpētīt pieejamās atpūtas vietas pie ūdeņiem tepat Rīgā, tās tuvākajā apkārtnē un Jūrmalā?
Šodien Apeironā notiks diskusija ar Rīgas domes satiksmes departamenta pārstāvjiem. Bet tā, ka runātāju var būt daudz un pie vārda varbūt visi netiks, savu sakāmo uzrakstīju arī blogā.
Vienā jaukā dienā radās nepieciešamība pāradresēt vairākus abonētos preses izdevumus. Interesantākais, ka tie abonēti trijās dažādās vietās, un visi pasūtījumi pērnā gada beigās tika veikti internetā.
Siltās dienas klāt un mājās sēdēt vairs negribas. Kur aiziet? Rīdziniekiem varētu ieteikt nelielu pastaigu pa pērngad izveidoto Ķengaraga promenādi. Tas ir pērngad noasfaltēts un labiekārtots gājēju un riteņbraucēju celiņš gar Daugavas krastmalu. Promenāde sākas Kaņiera ielā. Braucot pa Maskavas ielu, ieteicams nogriezties un Daugavas pusi netālu no Dienvidu tilta nobrauktuvēm, ieliņā starp tirgu un garo veikalu kompleksu, kurš tautā iesaukts par „slieku”.
Sakarā ar jumta stāva izbūvi un pagalma slēgšanu mūsu apvienība uz laiku ir pārcēlusies uz jaunām telpām VEF teritorijā. Te ir jauki, telpas gaišas, pa logiem tālu var redzēt, bet...
Lai cilvēks ar dzirdes defektiem varētu izsaukt ugunsdzēsējus un ātro palīdzību, kaut kas tiek darīts. Drīz viņi glābšanas dienestus varēs izsaukt ar SMS. Taču, vai to varēs izdarīt arī tie cilvēki ar dzirdes defektiem, kuri nav iestājušies Latvijas nedzirdīgo savienībā, vai arī no tās izslēgti?
Pirms dažām dienām savā blogā uzrakstīju ar to, cik problemātiski nedzirdīgam vai vājdzirdīgam cilvēkam izsaukt glābšanas dienestu. Taču tas nav viss. Eksistē daudzi pakalpojumi (tajā skaitā ar veselības aizsardzību saistītie), uz kuriem pieteikšanās paredzēta tikai pa tālruni.
Vakars. Tumsa. Sals. Guļošs cilvēks uz ielas un garām iet cits cilvēks, kuram ir dzirdes defekti. Neviena cita tuvumā nav.
Ko darīt? Skaidrs, ka tāpat vien garām paiet nevar. Neatkarīgi no tā, vai tas guļošais cilvēks piedzēries vai pēkšņi slikti palicis.
Šīs ziemas sniegs izraisījis daudzas problēmas auto īpašniekiem un lietotājiem.
Novembra vidū biju uz kādu semināru, kuru rīkoja biedrība Latvijas Pilsoniskā alianse, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija un Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS. Konference notika Ārlietu ministrijas telpās, konferenču zālē.
Četras dienas kopā ar Apeironu Viļņā piedalījos starptautiskajā seminārā par cilvēku ar īpašām vajadzībām tiesībām un reālo dzīvi. Tajā piedalījās četru Ziemļaustrumvalstu pārstāvji (Somija, Igaunija, Latvija un Lietuva), kā arī viesi no Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabala.
Daudzi semināra dalībnieki – kopā apmēram 20 - bija ar nopietniem kustību traucējumiem un pārvietojās ratiņos. Viņi tika izmitināti dažādās viesnīcās, jo Viļņā nav nevienas tādas viesnīcas, kurā var izmitināt tik daudz cilvēku ar invaliditāti vienlaicīgi.
Kas atrodas Aptiekas ielā? Viena no ieejām Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā, uz kuru daudzi dodas ne tikai ārstēties, bet arī pēc izziņām un uz 7. VDEĀVK. Tiesa, ir arī cita ieeja Tvaika ielas pusē (Tvaika iela ir oficiālā adrese, tur pa vārtiem iebrauc mašīnas), bet tuvāk VDEĀVK ēkai atrodas tieši Aptiekas iela. Pa to arī notiek lielākā gājēju pārvietošanās. Tilta ielā iepretī Aptiekas ielas krustojumam atrodas autobusu un trolejbusu pietura virzienā no centra, bet Sarkandaugavas ielas pusē – pietura braucējiem virzienā uz centru. Tur ir arī tramvaju pieturas. Satiksme šajā rajonā ir ļoti dzīva. Netālu ir dzelzceļa pārbrauktuve un, to slēdzot, pie pārbrauktuves regulāri sastājās mašīnu rindas līdz pat Duntes ielai un vēl tālāk. Šajā gadījumā virknē sastājas neskaitāmas vieglās automašīnas, autobusi, lielie kravas auto ar benzīna pārvadāšanas cisternām, un gājēju pāreja kļūst nesaredzama.
Sagadījās tā, ka viena no pamatīgajām lietusgāzēm samērcēja manu astoņus gadus veco dzirdes aparātu. Tas sāka par daudz burkšķēt, un neko vairs nevarēja saprast. Nospriedu, ka beidzot pienācis laiks dabūt jaunu, jo vēl vairāk tāpēc, ka atjaunot to var ik pēc pieciem gadiem. Iepriekš īpaši nesteidzos, jo domāju, ka aparātus nevajag kolekcionēt. Manuprāt, ja līdzšinējais ir labs un pierasts, jāstaigā ar to, bet ietaupītos līdzekļus labāk būtu novirzīt digitālajiem aparātiem bērniem (lai nav jāvāc ziedojumi dažādos labdarības pasākumos) un arī pieaugušajiem.
Iepriekšējā blogā stāstīju par to, kā man gāja tehnisko palīglīdzekļu centrā sakarā ar nepareizi noformētājām veidlapām, kurās gan bija ierakstīti pilnīgi visi vajadzīgie dati. Tās veidlapas tika pārrakstītas, un ierados VTPC vēlreiz.
Reiz Latvijas Nedzirdīgo savienībā bija iegriezusies kāda Jolanta Koroļova. Iegāja arī LNS laikraksta “Kopsolī” redakcijā, parunājās, pārtulkoja vienu rakstu (tas tika publicēts) un… pazuda bez pēdām, jo neviens no LNS nebija paprasījis ne viņas adresi, ne telefonu. Bet situācija bija tāda, ka viņa, svešvalodu fakultāti beigusi, bet dzirdi nedaudz zaudējusi meitene, tika atlaista no darba, jo neesot varējusi pietiekami labi ar klientiem sarunāties pa telefonu. Un iestādē nevienam nebija ienācis prātā, ka telefonam var ierīkot pastiprinātāju. Vai arī pārcelt viņu tādā vietā, kur vairāk var sazināties pa e-pastu.
