Šķietamās mocības
Uzzinājām, ka ir meitene Anna, kurai konstatēta bērnu cerebrālā trieka, taču, pateicoties dažādiem iemesliem, Anna ar slimību sadzīvo veiksmīgāk, kā citi jaunieši ar līdzīgu diagnozi. Ieradāmies pie Annas mājās Purvciemā. Visai omulīga privātmāja. Annas mamma sagaidīja mūs ar biezpiena pankūkām un kafiju. Kamēr Annai notika datorprogrammas „3DS max” apmācība, mums sanāca patērzēt ar Annas mammu. Patiesībā nē, tā nebija tikai patērzēšana, jo Ilze mums izstāstīja aizraujošu stāstu par to, kā izdevies sasniegt šī brīža augsto sasniegumu Annas attīstībā. No Zīgerista līdz pat vietējās skolas skolotājiem. Šķiet, ikviens ir devis savu ieguldījumu, lai Anna varētu staigāt, rehabilitēties un jau šobrīd pat braukt ar kartingu.
AnnaVēlāk, kad bijām aprunājušies ar Annas mammu, devāmies augšup pa kāpnēm, kur norisinājās Annas datorapmācība. „3DS max” mūsu stāsta varone apgūst, jo skolā pasniedzēja tā ieteikusi, jo tieši šī datorprogramma var palīdzēt Annai turpmākajā profesionālajā un akadēmiskajā darbībā. Jauniete mācās interjera dizainu. Paralēli skolai, datoru apmācībai, Anna arī apmeklē gleznošanas nodarbības kādā mākslas galerijā. Lielā mērā šo aktivitāti palīdz nodrošināt vecāki. Tas tādēļ, ka, kā stāsta Annas mamma, viņi vēlas panākt, ka meitene pati spēj sevi apgādāt un par sevi parūpēties. Arī pati Anna atzīst, ka šāds laika pavadīšanas veids viņai šķiet lietderīgāks, nekā, piemēram, kluba apmeklējums vai kaut kas cits, kas kādā mērā saistās ar popkultūru.

Metāls
Pati sevi Anna dēvē par metālisti. Gan izskats, gan arī mūzikas izpildītāji, ko Anna nosauc, viņas apgalvojumu apstiprina (protams, ir atšķirīga izpratne par to, ko nozīmē „metālists”, taču tradicionālā izpratnē, Anna noteikti atbilst šim titulam). „Mana dzīve nav tāda, kā citiem”, stāsta Anna. Lai arī nereti jaunieši tā vēlētos domāt, ka atšķiras no pārējiem (lai gan patiesībā tā ir tikai zināma ārišķība), tomēr Annas gadījumā ir savādāk. Viņa tiešām ir atšķirīga.

Kādā darba dienas vakarā braucām skatīties, kā mūsu stāsta varonei sokas ar kartinga vadīšanu. Biķerniekos satikām Annas tēti. Omulīgs, sirms vīrs, ļoti labsirdīgs un gādīgs. Rūpīgi vēroja Annas braukšanu, piefiksēja katra apļa laiku. Pirms brauciena tēvs vēl atgādināja Annai: Anna Kenne kartingā„Pirmajos apļos dzinējs vēl būs auksts!” Kā izrādās, Annas tētis ir bijis autosportists. Ar kartingu Anna brauc ne tikai tādēļ, ka viņai patīk vai tādēļ, ka vecākiem tas šķiet svarīgi, bet arī tāpēc, ka šis ir vēl viens veids, kā vingrināt pēdas. Anna ātrāko apli veica par divām sekundēm ātrāk, nekā vīrietis, kas brauca pirms viņas. Mums, skatoties no malas, bija nedaudz bail, taču visas divdesmit minūtes Anna nobrauca milzīgā ātrumā un nekur neietriecoties. Secinājām, ka mums pašiem tas, visticamāk, neizdotos.

Šī stāsta virsraksts veidojies gan no Annas mammas, gan arī no pašas varones teiktā. Anna esot ilgstoši domājusi, ka vecāki viņai dara pāri, liekot nodarboties ar dažādām aktivitātēm, piemēram, reidterapiju, fizioterapiju, rehabilitāciju utt. „Tajā pusaudžu vecumā man tiešām šķita, ka visi mani moka”, atceras Anna. Šobrīd gan jaunā dāma saka lielu paldies saviem vecākiem par to, ka Annai šobrīd ir iespējams darīt daudz lietas, ko, visticamāk, viņa nevarētu gadījumā, ja vecāki nebūtu bijuši tik neatlaidīgi.

Jautājām Annai arī par situāciju valstī, kā viņa to varētu komentēt (šī rindkopa, šķiet, tomēr iederas zem konkrētā apakšvirsraksta). Komentārs bija par valsts demogrāfisko situāciju (nevis ekonomiku, starptautiskajām misijām vai ko tamlīdzīgu, kas biežāk nonāk mediju dienaskārtībā). Kā jau liela daļa latviešu, arī Anna valdības darbu vērtē kritiski. „Es nesaprotu! Saka, ka vajag vairāk cilvēku valstī. Kā to var izdarīt, ja cilvēkiem nav ko ēst?!”, retoriski jautā Anna. Viņa atklāj, ka labprāt dzīvotu citur, ja būtu tāda iespēja.

Zvēri
Ja būtu iespēja izvēlēties, Anna labprāt dzīvAnna Kenneotu starp dzīvniekiem. „Man nepatīk cilvēki, viņi ir pārāk sadistiski”, atklāj mūsu stāsta varone. Arī savos darbos Anna nereti iekļauj tieši dzīvnieku valsts pārstāvjus. „Mūsu sarunas laikā gan neatklājās tas, ka Annai nepatīk cilvēki, vai, iespējams, viņa to ļoti labi spēja noslēpt, jo tikšanos sarunāt bija ļoti vienkārši, Anna labprāt izrādīja mums savas fotogrāfijas un arī video materiālus. Šķiet, viesmīlība ir vārds, ko varētu lietot „man nepatīk cilvēki” vietā.

„Es zīmēju tos multeņu tēlus. Kāpēc? Es nezinu, kāpēc, man vienkārši patīk”, stāsta Anna. Viņa pati saka, ka ir multeņu fans. Tiešām, arī mēs, apskatot viņas darbus, redzam, ka lielākā daļa ir dažādi multeņu tēli. Annas mamma ar smaidu uz lūpām atceras laiku, kad modē bija multfilma „Pokemoni”. Tad viss, kas ap Annu, bija lielākā vai mazākā mērā saistīts ar vienu no šīs multfilmas galvenajiem tēliem – Pikaču. Šobrīd gan Pikaču redzējām vien rotaļlietas formātā novietotu uz palodzes, bet japāņu multfilmu motīvi bija redzami visapkārt.

Vēl šobrīd Annas ikdiena ir pārpildīta dažādu notikumu, izglītošanas un veselības uzlabošanas pasākumu. Jau 18 gadus Anna veic nepieciešamos pasākumus, lai varētu iespējami brīvi pārvietoties. Šobrīd viņai vairs nepietiek tikai ar pārvietošanos, bet viņa vēlas būt brīva arī visos pārējos veidos. Kā atzīst mūsu stāsta varone, ja viņa pati necentīsies, nekas uz priekšu neies.



Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *