"Cīnīšos, darbošos un darīšu, cik varēšu!"
Pavasarīgi saulaina pēcpusdiena aizved Apeirona komandu Madonas novada virzienā. Ļaudonas pagastā satiekam Dauģu ģimeni- Ingunu ar dēliem Raivo un Elvi. Dvīņubrāļi slimo ar bērnu cerebrālo trieku. „Dievs uzliek tādu nastu kādu var panest, bet vai tāda tiešām ir mana nasta? Darbosimies cik varēsim, galvenais ir neapstāties!”, noteic dēlu mamma Inguna.
Inguna DauģeDiena pēc dienas. Ikdienas ritmā ierastā. Ingunai ar Elvi patīk ilgāk pagulēt, bet Raivo ceļas agri. Skolas dienās deviņos no rīta mamma ved Raivo uz skolu, tad atpakaļ uz mājām, lai nodotos Elvja ārstnieciskām masāžām, trenažierim. Mirklis un jau pēcpusdiena ir klāt. Jābrauc uz skolu pakaļ Raivim. Atbraucot no skolas Raivis labprāt vingro uz trenažiera, darbojas pie datora, uzspēlē pa kādai spēlei, kopā ar vectēvu. Raivo patīk, ka mamma datorā uzliek rakstīšanas programmu un ļauj darboties, rakstīt romānus, sev saprotamā, īpašā valodā, kā Inguna saka. Protams, procesā jau neiztikt arī bez niķiem un stiķiem. Savukārt, Elvis ir mierīgāks guļot gultā uz vēdera un klausoties radio. Tad arī Ingunai ir brīvāks brīdis.

Atkal citu dienu ģimene brauc uz reidterapijām ar zirgiem, Cesvainē. Tad jāceļas agri, jo jau desmitos jābūt tur: „Cīnāmies, pamazām. It īpaši Elvis izbauda braucienu ar mašīnu, vēl jo labāk, ja fonā skan mūzika. Bet, kad mašīna apstājas, tad gan ir čīkstēšana. ” Elvim ir iepatikušās terapijas", kā dakteris saka: „terapija ir jāizbauda, tās laikā nedrīkst runāt” jo arī zirgi izjūt noskaņojumu un pielāgojas tam. Mierīgāks vai nemierīgāks cilvēks. „Klepo zirgs, jo jūt”, noteic Ingūna.

„Ar Elvi mums ir vislielākās problēmas , jo viņam visu laiku ir jābūt kādam blakus”. Elvim ir arī redzes invaliditāte, varbūt arī tas rada bailes būt vienatnē . Priecīgos brīžos puisītim patīk justies lutinātam, patīk, ka viņam pievērš uzmanību paauklējot klēpī. Savukārt Raivis pēc dabas ir mierīgāks par brāli. Bieži vien savā nodabā, neliekoties neviena traucēts, čato blakus istabā. Tādā veidā arī atradis kādu vēstuļdraugu. Raivo ir priecīgs saņemot atbildes savai  vēstulei līdzīgā valodā.

Tuvinieku atbalsts
Ģimenē ļoti nozīmīgs ir vecvecāku atbalsts. „Bez tā, nu nezinu kā būtu,” saka Ingūna. Vecvecāki palīdz ar ēst gatavošanu, kā arī pieskata mazbērnus, šad tad dod Ingunai atelpas brīdi, lai veltītu mazliet laika sev, piemēram, aizbrauktu uz Madonu pie draudzenes parunāties, sirdi izkratīt. Tieši draudzenes iniciatīva devusi Ingunai iedvesmu saņemties un darīt, neapstāties. Kā pati Inguna saka, ka viņa gan neesot tik aktīva kā draudzene, bet tik un tā..cenšoties..

Raivo skolā mācās speciālo programmu. Klase esot jauka, draudzīga. Elvis DauģisNedalot katru kāds tu esi vai neesi. Tikai tā braukšana līdz skolai. Tālu. Protams, ir jau iespēja atstāt bērnu skolā uz nedēļu, bet tam apņēmīgā māmiņa nepiekrīt. Saprotams jau. Nedēļa nav diena vai divas. Nav tā uzticība, ka tik ilgu laiku, prom esot, viss būs kārtībā. Vai bērniem būs tik daudz uzmanības, cik mamma var dot. "Es nevaru tā. Apzinos, ka personiskai dzīvei laika nav. Bet es nespētu naktīs mierīgi gulēt, zinot, ka viņi ir kaut kur aprūpes centrā. Raivo vel tā, bet Elvis..."

Valsts atbalsts, rehabilitācija
Inguna nenoliedz, ka ir grūti būt ar diviem bērniem, kuriem ir invaliditāte. Enerģijas trūkst. Tas viss atņem spēkus. Agrāk brauca uz Ukrainu, tagad uz Maskavas medicīnas institūtu. Un ir panākumi, redzams rezultāts- Raivo rociņas jau brīvākas kļuvušas. Terapijas palīdz. Inguna atzīst, ka arī ārstēšanās Latvijā palīdzējusi. Bērniem paticis Līgatnē, Gaiļezerā. Tomēr tā attieksme nosaka daudz. Cilvēku atsaucība. Šeit procesam nepieiet tik nopietni un tas jau nosaka kopējo līmeni. Runājot par tēmu Inguna kļūst emocionāla un kā pati saka, ņemot visu pie sirds. Arī jautājot Raivo, vai viņam patīk ārsti ārzemēs atbilde bija " jā", un jautājot to pašu par dzimto zemi, puisīša atbilde bija noraidoša. Pieredze.

Inguna atzīst, ka būtu jau jādara vairāk. Iespēju robežās ar vingrinājumiem nodarbojas mājās. Vasarā braukšot uz sanitāro terapiju. Jādara maksimāli, laiks skrien ātri. Elvi gan neņemot uz sanitārajām terapijām dēļ epilepsijas lēkmēm. Raivim paredzēta operācija, kur ģimene liek cerības uz to labāko, lai vismaz spētu nostāties uz kājām.

Sapnis par Venēciju
Mazliet mainot sarunas gaitu, aizsapņojamies par to, kā būtu, ja būtu. Par ārzemēm. Inguna atzīst, ka ne reizi vien prātā bijušas domās par vides pamainīšanu, piepelnīšanos ārzemēs. Kaut pāris mēnešus. Tur apziņa, ka tā nevar- vecvecākiem uzlikt visu atbildību par dēlu audzināšanu. Tad vēl māja, lai arī kāda, tomēr ir dziļi sirdī. Tāpēc nevar, ir jāpaliek. Ir saknes, kas sasaista.

Bet paceļot patiktu. Ir nepiepildīts sapnis par Venēciju.

Optimisms
Viegli nav. Bet tomēr. Optimisms. Pirmajos gados bijis grūtāk aprast ar dēlu invaliditāti. Braukt pie ārstiem Rīgā, Madonā, Jēkabpilī..ceļa gabali...Ik mēnesi slimnīcas, sanatorijas. Bija brīdis, kad iestājās pagurums. Tad divu gadu pauze. Un atkal cīnīšanās. Inguna saka milzu paldies „ziedot.lv” fondam, tas devis atbalstu. Un, protams, Ingunas vecāku neizmērojamā gādība.

Tāpat arī jauniegūtā mašīna. Inguna ir ļoti pateicīga. Protams, automašīna ir noderīga sadzīvē, it sevišķi, dzīvojot lauku rajonā. Bet Inguna atzīst, ka nebūtu lielākas dāvanas par to, ka viņas puikas spētu nostāties uz kājām..

Uz jautājumu, ko Inguna varētu ieteikt citām māmiņām, kuras ir līdzīgā situācijā, Inguna mudina tikt pāri kautrībai, saņemties, iet un darīt, citādi nekas nemainīsies. Arī viņai pašai šī saņemšanās nebūt nenāca viegli, bet bija draugi, kas pastūma un mudināja. Atliek tikai novēlēt Ingunai nezaudēt sparu un apņēmību.

ieguldijums tava nakotne

Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *