Ar jums es te nefilmētos noteikti!
Daugavpils šoseja, Koknesē pa kreisi Ērgļu virzienā un tad tikai taisni uz priekšu līdz, kā saka šī stāsta varonis, laukiem. „Mums jau te nav, piemēram, luksoforu!”, saka Gatis. Pirms 19 gadiem tieši viņš, spēlējot ar draugiem paslēpes, nolēma paslēpties elektrības transformatorā, kura durvis bija „aizslēgtas” ar sarūsējošu metāla stiepli. Kopš tā laika Gatim nav abu roku, bet, kā redzējām mēs, ir ļoti veiklas kājas, gudra galva un plats, ironijas pilns smaids.
Šobrīd Gatis nestrādā, nemācās un dienas lielāko daļu pavada mājās pie datora. Principā, pie datora viņš pavada visu dienu, ja neskaita ēšanas, mazgāšanās un tualetes apmeklējumu pārtraukumus. Tad, lūk, varētu rasties jautājums, kādēļ gan par Gati mums vajadzētu rakstīt stāstu!? Pirmkārt, tādēļ, ka Gatim ir visai interesanta attieksme pret apkārt notiekošo. Daudz lietas, viņaprāt, nav sakārtotas, taču Gatis saprot, ka problēmas pašas no sevis neatrisināsies. „Žēl, ka nav neviens deputāts pazīstams... Tad vismaz būtu, kas no tribīnes pasaka, ka vajadzētu invalīdiem pielikt nedaudz,” ironizējot stāsta Gatis.

Godīgi sakot, mēs, „Apeirons Stāsti” veidotāji, esam runājuši ar dažādiem cilvēkiem, kuriem piemīt dažāda veida invaliditātes, taču tas, ko Gatis spēj paveikt ar savām kājām, pat mums bija pārsteidzoši. Lai varētu rozetē iespraust filmēšanas gaismas, mums vajadzēja atbrīvot rozeti, no kuras „barojās” Gata dators. Pirms raut ārā pagarinātāju, Gatis veikli uzcēla kāju uz galda, uzmanīgi atbīdīja skaļruni no sienas, ar kāju pirkstiem nospieda nelielo slēdzi un tikpat uzmanīgi nolika skaļruni tādā pozīcijā, kādā tas bija pirms tam. Šķiet, mēs ar rokām to nevarētu izdarīt tik rūpīgi, kā to paveica Gatis.



Sešas stundas ceļā


Gatis ir studējis augstskolā datoriku, bet bija samērā daudz iemeslu, kādēļ studijas neturpināt. Pirmais no tiem – viņam nepatika izvēlētā studiju programma. Vēl lielākas barjeras radīja attālums. Lai no mājām aizbrauktu uz Rīgu, Gatim ir nepieciešamas trīs stundas, taču kopumā viena diena skolā aizņēma aptuveni divpadsmit stundas. Visu šo laiku mūsu stāsta varonim nācās iztikt bez ēšanas un tualetes apmeklējuma. „Beigās sapratu, ka vairāk nodaru sev pāri, nekā iegūstu no studijām. Varēju vēl kādu slimību dabūt”, savu studiju laiku atceras Gatis.
Braucieni ar vilcienu vairakkārt izrādījušies visai interesanti. Vienā no reizēm kontroliere atteikusies Gata jakas kabatā meklēt viņa invaliditātes apliecību, jo pats Gatis to nevar uzrādīt. Kopumā par kontrolieru darbību gan Gatis izsakās visai pozitīvi un pateicīgs „Latvijas dzelzceļš” par servisu (ko gan viņš nesaka par Lidostu „Rīga”, bet par to nedaudz vēlāk). Šobrīd braucieni varētu kļūt vēl interesantāki, jo vilciena durvis atveras tikai tad, ja ir nospiesta poga. „Speramies mēs uz to Eiropu, bet tikai vizuāli laikam. [...] Būs jāsper gan jau pa pogām, jābojā dzelzceļa inventārs”, smejoties stāsta Gatis.

Šobrīd ne tikai tālais ceļš vien attur Gati no tālākām studijām. Lai mācītos, ir nepieciešama nauda, bet, lai uzlabotu savu finansiālo stāvokli, ir nepieciešams darbs, bet, lai dabūtu darbu, ir nepieciešama izglītība. Pēc Gata teiktā var secināt, ka ir izveidojies tāds kā apburtais loks, no kura jau gadu neizdodas izkļūt. „Kas tad Latvijai būtu nofinansēt desmit invalīdiem studijas? Tas taču stulbums kaut kāds! [...] Jācīnās tālāk jau vien būs”, secina Gatis.

Lai varētu studēt augstskolā, Gatim, protams, bija jāiegūst vidējā izglītība. Skolas laiks stāsta varonim atstājis, kā viņš saka, krāsainas atmiņas. Speciālas izglītības programmas skolniekam nebija un viņam bija jāapgūst visi mācību priekšmeti tikpat lielā mērā, kā pārējiem skolniekiem. Vienīgā atlaide – Gatim nebija jākārto eksāmeni vidusskolas beigās.


Laiks

Sociālajos tīklos Gatis pavada lielu daļu sava brīvā laika, taču tas nebūt nav vienīgais veids, kā viņš aizpilda ikdienu. Vairākas reizes mūsu sarunas laikā Gatis runāja par to, ka viņam patīk slēpot un ka tā ir viena no iecienītākajam nodarbēm, ko viņam un viņa draugiem patīk darīt. Tāpat arī Gata dzīvoklī redzējām maratonu piemiņas dāvanas un, jā, tās tiešām liecina par vēl kādu jaunā vīrieša hobiju – skriešanu.

„Vajadzēja uz kalnu aizbraukt, žēl, ka tik tālu. Tad nu gan jums būtu labs materiāls”, arī par mūsu darbu domādams, saka Gatis. Mums gan šķiet, ka arī bez kadriem, kā Gatis slēpo, mēs esam ieguvuši un arī jūsu rīcībā nododam informācijas bagātu materiālu. Kadrus no slēpošanas arī mums izdevās iegūt.

Gatis stāsta par braucienu uz Norvēģiju, kura laikā arī bija izdevies paslēpot. Stāsta fokuss gan nav uz slēpošanu, bet gan uz lidostu servisu. Gatis, pirms došanās uz Norvēģiju, bija zvanījis uz Lidostu „Rīga”, lai pieteiktu, ka viņam būs nepieciešama palīdzība. Kad viņš ieradās lidostā un gāja uz lidostas servisu jautāt pēc palīdzības, viņam teica, ka somas līdz lidmašīnai palīdz aiznest tikai tad, ja klients pārvietojas ratiņkrēslā. Jau pēc brīža bija klāt servisa darbinieks, stumdams ratiņkrēslu. Tikai cilvēcīgi sarunājot Gatim tika atļauts neizmantot ratiņkrēslu. Jūras otrā pusē bija pavisam cita situācija, proti, tur ne vien piedāvāja rokas bagāžu nogādāt lidmašīnā, bet to bija iespējams arī nepiemaksājot nodot kopā ar lielajiem čemodāniem. „Redz, Latvijā par šito tev vajadzēs piemaksāt, čalīt! Baigi interesanti”, par attieksmes atšķirībām Latvijā un Norvēģijā stāsta Gatis.

„Es daudzas lietas neesmu darījis, ko jūs esat darījuši”, stāsta Gatis. Viena no tādam, kas mūs, „Apeirons Stāsti” komandu pārsteidza, ka Gatis savos 22 gados ne reizi pats nav iepircies. Šķiet, ka tā ir darbība, no kuras izvairīties nav iespējams, bet mūsu stāsta varonis ir piemērs tam, ka daudzas šķietami ikdienišķas lietas var nebūt tik viegli sasniedzamas, kā sākotnēji varētu šķist. Jautājām, kas ir tas, ko Gatis nekad nav darījis, bet ko viņš ļoti vēlētos. „Uzrakstīt vēstuli. Ar to pietiktu. Tas jau būtu ļoti daudz...”, stāsta Gatis. „Es noteikti mācētu atrast savu nišu. Ar jums es te noteikti nesēdētu un nefilmētos”, uz jautājumu par to, kas, viņaprāt, būtu savādāk, ja viņš nebūtu zaudējis rokas, atbild Gatis. Uzrakstīt vēstuli mēs diemžēl nevar Gatim novēlēt, taču saglabāt optimismu un interesanto skatījumu uz apkārt notiekošajiem procesiem mēs noteikti vēlam!



Komentāri
yyyyy
2012-09-19 10:31:22
Gatis ir malacis,visu cieņu! Lai veicās ar labiem un saprotošiem cilvēkiem!
Vārds: *
Komentārs: *