Galdnieks
Vairāk kā trīs stundas ceļā, tikai viena apstāšanās Pļaviņās un Apeirons Stāsti komanda uz Rēzeknes apvedceļa satikās ar šī stāsta varoni Daini Pīrāgu. Sirms, smaidīgs kungs, runā ar nelielu latgaliešu akcentu, taču viss, ko saka, šķiet, ir dziļa ciņa pārliecība. Pie Daiņa nebraucam kā pie sveša cilvēka, viņš ir jau sens Apvienības „Apeirons” draugs. Viņš ir arī bijušais Apeirona sadarbības organizācijas „Impulss” vadītājs, bet par to visu sīkāk šajā stāstā.
Dainis PīrāgsDainis pārvietojas ratiņkrēslā. Jāatzīst, viņš to dara visai veikli. Arī savās mājās, kur, mums par pārsteigumu, vide nav pilnībā pieejama, Dainis ir iemanījies pārvarēt dažādus vides radītus šķēršļus. „Pagaidām jau vēl varu”, saka Dainis, braucot pāri mājas slieksnim. Kopumā mūsu saruna aizritēja visai nepiespiesti. Dainis ir ļoti sirsnīgs un visai emocionāli stāsta par dažādiem pārdzīvojumiem. Pēc intervijas mēs vēl paguvām iedzert kafiju un aprunāties par nejēdzībām, kas notiek valsts pārvaldē saistībā ar invaliditātes jautājumiem.


Bērni

Par traumu Dainis saka gluži tāpat kā daudzi citi Apeirons Stāsti varoņi: „Biju jauns, domāju, ka sliktas lietas notiek tikai ar citiem, bet ne ar mani.” Dainis sēdās uz motocikla alkohola reibumā. Par dzīves posmu uzreiz pēc traumas, Dainis stāsta ar rūgtu kamolu kaklā. Sāpīgi esot bijis, kad ārsts izstāstīja diagnozi. Dainis jautājis, vai varēs celties kājās pēc nedēļas, uz ko ārsts atbildēja, ka nē. Pēc mēneša? Nē. Pēc gada? Varbūt, bet varbūt arī nekad. „Tā bija melna strīpa pāri visai dzīvei”, atceras Dainis. „Godīgi sakot, gribēju sev pat rokas likt klāt”, viņš turpina. Viņš negribēja būt par traucēkli citiem. Jautājām, kas palīdzēja pārvarēt šo dzīves posmu. Dainis stāsta, ka tā bija viņa mazā meita, kas pienākusi klāt un teikusi: „Tēti, tu mums esi vajadzīgs. Tu nevari paiet, bet tev taču ir galva, tu vari mums palīdzēt ar padomiem”. „Dzirdēt tādu atklātību no maza bērna, kas vēl pat skolā neiet...tas bija spēcīgs stimuls”, stāsta Dainis.

Dainis ar sievu audzina sešus (!) bērnus. Trīs bērni ir viņa...tos gan laikam par bērniem vairs Dainis Pīrāgsnevarētu saukt, jo visi jau esot „izlaisti no mājām”. Vecākais dēls dienē Latvijas Robežsardzē, meita strādā Anglijā un studē Oksfordā, savukārt jaunākā meita studē Sporta Akadēmijā. „Bija tāds lūzuma brīdis, kad sievas brālis mira. Tad mēs paņēmām vēl trīs bērnus audzināšanā”, atceras Dainis. „Domājām, ka būs grūti, bet, ka būs tik grūti...”, tā Dainis. Visi audžubērni ir jaunāki par Daiņa bērniem, tādēļ Dainim un viņa sievai sanāk iet caur bērnu skološanas un audzināšanas posmu otro reizi.

Pirms traumas Dainis daudz nodarbojās ar sportu. Spēlēja gan basketbolu, gan volejbolu, gan arī piekopa visus pārējos iespējamos sporta veidus. Arī pēc traumas mūsu stāsta varonim radās iespēja piedalīties Sidnejas Paralimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā. Dainis meta disku un grūda lodi. Abās disciplīnās viņš sasniedza normatīvus un kvalificējās, bet kājas lūzuma dēļ nevarēja piedalīties Paralimpiskajās spēlēs. Šobrīd gan sportam un citām brīvā laika aktivitātēm gan sanāk pārāk maz laika, jo trīs audžubērni ir gan jāauklē, gan arī jāpabaro. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ organizācijas „Impulss” vadītāja darbu Dainis nodeva savam kolēģim Valdim, bet pats šobrīd tikai daļēji iesaistās organizācijas darbībā.


Latgale

Dainis Rēzeknē ir iebraucējs. Līdz pagājušā gadsimta beigām viņš dzīvoja Viļānos un strādāja par galdnieku. „Man patīk Latgalē. Piemērs ir mans dēls. Viņš aizbrauca uz Rīgu studēt, bet jau pēc gada bija atpakaļ un teica, ka tas „nav viņam.” Var uz Rīgu kādreiz aizbraukt, bet dzīvot es tur negribētu”, stāsta Dainis. Viņam šķiet, ka latgalieši ir kūtrāki par citiem Latvijas iedzīvotājiem, taču palīdzību gan neliegšot nevienā diennakts laikā.

Dainis Pīrāgs„Rēzekne bija pilnīgi nepieejama cilvēkiem ar invaliditāti, kad sāka strādāt „Impulss”. Nesen mūs atzina par pieejamāko pilsētu Latvijā,” stāsta Dainis. Viņam ir liela pieredze vides pieejamības jautājumu risināšanā. Viens no sāpīgākajiem jautājumiem, proti, poliklīnikas atjaunošana atrisinājās tikai nesen. „Visu laiku teica, ka nav iespējams uztaisīt pieejamu. Protams, izrādījās, ka visu var”, stāsta Dainis. Viņš arī atzīst, ka ir bijušas kļūdas viņa darbā, piemēram, sākotnēji stāvvietas, kas paredzētas cilvēkiem ar invaliditāti, tika veidotas tikai tur, kur tas bija nepieciešams Dainim vai kādam citam tikpat aktīvam Rēzeknes iedzīvotājam. „Mēs jau tikai par sevi padomājām. Tad nemaz neienāca prātā, ka arī citiem tās stāvvietas vajag!”, atceras Dainis.

Arī par krīzi mēs paguvām aprunāties. Dainim par to ir visai interesants viedoklis: „ja runājam par krīzi, tad varu teikt, ka Latgale vēl nav izgājusi no deviņdesmito gadu krīzes, nemaz nerunājot par šo krīzi. Kā Latgale ir bijusi novārtā atstāta, tā viņa līdz šim brīdim ir novārtā. Mēs gan bijām patīkami pārsteigti par Latgalē redzēto, Protams, tas ir tikai tāds virspusējs priekšstats, balstoties uz, iespējams, visai neprecīziem vizuāliem novērojumiem, tomēr radās sajūta, ka Latgales pusē cilvēki strādā un attīstās.

Arī pēc šīs sarunas palika labs noskaņojums. Dainis ir apņēmības pilns mainīt procesus savā pašvaldībā un palīdzēt tiem, kam ir grūti aprast ar invaliditāti. „Dzīve nebeidzas līdz ar to, ka tu tiec ratos. Tev ir galva, rokas. Tie, kas nav ratos, kurpes biežāk maina, bet man riepas jāmaina”, stāsta Dainis. Lai arī šķietami, viss ir kārtībā, viegli, protams, nav. Ar to arī noslēdzām mūsu sarunu. Dainis atzina, ka viegli nepavisam nav, taču viņš to teica ar smaidu sejā, piebilstot: „A kam tagad viegli?”



Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *