Apeirons - Nordkapp solidaritātes velobrauciens

Solidarizējoties ar cilvēkiem, kuriem ir invaliditāte un kuri ik uz soļa saskaras ar dažādiem sarežģījumiem, Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" darbinieks Juris Pabērzs dodas velobraucienā uz Eiropas Ziemeļu tālāko apdzīvoto vietu - Nordkapp. Kopumā Jurim jāveic vairāk kā 2000 kilometru tāls ceļš.



Sekot līdzi tam, kā Jurim veicas braucienā, var portāla Facebook.com:


Šajā kartē iespējams sekot līdzi tam, kur Juris atrodas un kādu distanci jau ir veicis. GPS signāls tiek atjaunots ik pēc 10 minūtēm.







Jaunākais no sociālajiem tīkliem

 

 14.diena, 18.jūnijs

"13. diena - Sākās ceļš uz mājām, vismaz uz to pusi. No rīta nekur nesteidzos, vēlu piecēlos, līdz ar to viss notika vēlāk un arī lēnāk, jo nekur nesteidzos, gribēju vienkārši nedaudz atpūsies, pēc iepriekšējās dienas.


Brokastojot satiku intresantu pāri, kuri ar auto apceļo Norvēğiju, tiko bija sākuši, meitene no Kanādas, bet no kurienes puisis, tā arī nesapratu, vismaz bija kompānija brokastīm.


Izbraucu vēlu, ap pusdienas laiku, bet braukšana jau bija baudāmāka, salīdzinājumā ar iepriekšējo dienu, vairāk nobraucieni un biežāk vējš pūta no muguras. Nekur nesteidzos, vienkārši braucu, bieži lija lietus un aukstais vējš arī nedaudz saldēja, bet doma, ka tagad virzos tuvāk siltākam laikam, vismaz tā vajadzētu būt, mierina. Jo aukstais laiks un lietus jau pietiek, vismaz man.


Ap pulksten 18:00, pēc vietējā laika izdomāju mest mieru un nekur tālāk nebraukt. Vakardien nobraucu 120 km, pamazām attālinoties no Nordkapp. Šodien ceru tikt līdz Somijai, vai izdosies, nezinu, jo priekšā ir labs kāpums augšup, atceroties, cik ilgi braucu lejā! Bet tas vēlāk, līdz kāpumam vēl jātiek."


13.diena, 17.jūnijs

"12. diena - Tā tik bija diena! No rīta pamodos priecīgs, cik tad te vēl palicis, nodomāju. Dažu stundu laikā aizbraukšu un miers, bet kā vēlāk izrādijās, tā diena bija visgrūtākā, braukšanai ar velo, ne tikai visa brauciena laikā, bet visā manā mūžā.
 
Pēc ceļa zīmēm,bija atlicis,ko braukt tikai vairāk par 80 km. Kas tas ir, tas tak ir nekas, tā es nodomāju un no rīta devos ceļā. Sākot braukt sajutu stipro vēju, un kā izrādijās tas nav ceļa vējš, tas ir pretvējš, pūta tik stipri, ka knapi vietām varēja pabraukt tikai ap 10 km/h vai mazāk, sevišķi, ja vajadzēja braukt kalnā augšā, un pūta vējš sejā.
Nekas, kas jādara, jādara, jābrauc vien bija, lai tiktu līdz galam, negribējās vēl vienu dienu gaidīt!

Pamazām braucot, nokļuvu līdz tunelim, biju domājis, ka tunelis ir ap 8000 m, bet izrādijās, ka mazāk 6870 m garumā, zem ūdens. Sākumā nopriecājos, jo domāju, ka būs baigi labā braukšana, jo tunelī nepūtīs vējš. Tā arī bija, vējš nepūta, sākumā patīkams nobrauciens, līdz vidum lejā, kura laikā palika auksti, jo tunelī ir vēl aukstāks kā ārā, un tad sākās kāpums augšup, kāpums bija pietiekami stāvs, lai piekustu un vajadzētu atpūsties, vai vienkārši man sāka zust enerģija. Nekas cits neatlika, bija jātiek no tuneļa ārā, minos un minos, līdz beidzot ieraudzīju tuneļa galā gaismu. Braucot augšup biju sakarsis un nosvīdis, jo lai gan tunelī bija auksti, tur nebija vēja. Man tik ļoti nepatīk šis tunelis, ka negribu caur viņu, ar velo vēlreiz braukt, bet citas iespējas nav, atpakaļceļā būs jābrauc.
 
Tiekot ārā no tuneļa atkal pretvējš un cīņa ar vēju turpinājās, sagadījās arī reizes, kad ceļš iegriezās tā, ka vējš pūta no muguras, bet tas bija ļoti maz. Kad vējš iepūta no sāniem bija jānoturās, lai neaizpūš ar visu velo prom, vietām pat braucu slīpi pret vēju, it kā balstīdamies pret to un tālāk no ceļa apmales, jo vēja brāzmas riktīgi nēsāja mani.
Vēl pa ceļam bija tuneļi, viens 4440 m garumā, otrs pavisam mazs, bet tie nebija tik mokoši kā lielais tunelis. Mazajā tunelī tik stipri pūta vējš, ka knapi varēju pabraukt, bet lai paliek tuneļi.
 
Pamazām braucot tuvojos mērķim, cilvēki mašīnās un uz motocikliem man aplaudēja un rādīja īkšķus uz augšu, es pasmaidīju un māju viņiem pretī, lai gan nekāds priecīgais noskaņojums nebija, jo spēki sāka zust, bet kalni veda tik augšup un augšup. Viens bija tas, ka vējš nogurdināja, bet otrs, ka pārsvarā bija jābrauc tik kalnos augšup. Pie beigām jau stājos, lai atpūstos un pa mazam gabaliņam brauktu uz priekšu kalnos augšā, bija ļoti grūti. Uz ceļiem sazīmētas raustītas baltās līnijas, gar malām un braucot augšup, galvu nolaidis uz leju skaitīju pantiņu "līnīja pēc līnijas, metrs pēc metra, jābrauc ir uz priekšu". Nezinu, kāpēc ienāca prātā skaitīt pantiņu un vēl šādu, bet tas palīdzēja tikt uz priekšu un tas bija pats galvenais.

Un tad beidzot ieraudzīju Nordkappu, prieks bija, bet spēka ne pārāk daudz. Pamazām virzījos uz priekšu, vēl pāris reizes apstājoties un, atvelkot elpu, sasniedzu Nordkappu. Nezinu, kas bija lielāks - prieks vai nogurums, bet es to izdarīju!
Iepriekš minu, ka Nordkapu sasniedzu 17:15, bet tas ir pēc Latvijas laika, pēc vietējā laika bija 16:15.

12 dienās bija nobraukti 2038 km, no Latvija līdz Eiropas ziemeļu galējam ragam, beidzot tas bija izdarīts.
Nordkappā satiku, dažus cilvēkus, ko biju redzējis pa ceļam un sveicinājies, nobildējos iedzēru siltu kafiju un apēdu Nordkappa vafeli un jutu kā nogurums mani pārņem. Sapratu, ka nav daudz ko atpūsties, pārvilku citu kreklu, patiesībā uzvilku apakšā silto termoveļu, jo iepriekšējais krekliņš, ar ko braucu, bija mitrs un izejot ārā uzreiz sala, un braucu līdz tuvākajam kempingam. Braukt lejā bija ļoti viegli, jo pārsvarā bija jābrauc uz leju un vējš pūta no muguras, cik tas bija patīkami!

Gribu vēlreiz teikt lielu paldies atbalstītājiem, veikalam "Fans" par velosipēda tehnisko sagatavošanu, izturēja līdz galam un viss bija kārtībā, kā arī par tehnisko nodrošinājumu! Paldies sports Akileine par smērītēm, pateicoties kurām man dupsis ir izcietis braucienu (par šīm smērītēm uzrakstīšu vēlāk). Paldies veikalam "Virsotne" par atbalstu, tagad es zinu, ko nozīmē labs matracis, guļamaiss un telts, kas ir ļoti svarīgi šādā ceļojumā, par to arī uzrakstīšu vēlāk, paldies "Velokurjeram", ka bija un ir iespēja man sekot līdzi kartē, kur es atrodos un par velosomām, paldies veikalam "Gandrs" par velo somām, paldies auto nomai "Sixt", vieta no kurienes sāku ceļojumu un pateicoties kurai tikšu mājās, kā arī paldies visiem pārējiem atbalstītājiem.
Īpašs paldies Invalīdu un viņu draugu apvienībai "Apeirons" un visiem, kas mani atbalstīja un juta līdzi brauciena laikā!

Ar to mans brauciens nebaidzās, man vēl jānobrauc apmēram 1000 km, lai nokļūtu zināmā vietā un laikā, kur man atbrauks pakaļ ar Sixt auto nomas auto, lai vestu mani mājās. Tāpēc šis ceļoums turpināsies un es vēl turpināšu rakstīt!
Bet pagaidām, vēl centīšos pagulēt.

12.diena, 16.jūnijs

"11. diena - pamodos nedaudz vēlāk, kā ierasts, gribējās nedaudz ilgāk pagulēt, sataisījos un uz priekšu Norvēğijā iekšā. Sākums pavisam nebija slikts, bija vairāk nobraucienu lejā pa kalniem, kā augšā, tas nozīmē tikai to, ka atpakļceļā būs otrādāk.

Pamazām virzījos uz priekšu, līdz nokļuvu pie jūras, tad sākās grūtāka braukšana, jo sāka pūst pretvējš un kalni, kas veda augšup arī bija vairāk. Neiztiku, bez aukstas lietus dušas, kas izmērcēja kājas, nebiju uzvilcis mokasīnus virsū velo kurpēm, tāpēc turpmāko ceļu nedaudz sala kāju pirksti. Braucot vēl nekas, bet ilgi apstāties nevarēja, vējš pūta tā, ka ātri vien palieka auksti un ja braucot sanāk nedaudz iesvīst, tad pēc apstājas kāds laiks pagāja, kamēr atkal sasilu.

Vienā vietā piestāju, lai ātri apēstu maizītes un tajā pašā brīdī piebrauca arī vācu tūristu autobus. Viena dāma nāca runăt ar mani par manu braucienu un beigās uzdāvināja man šokolādi, neērti bija ņemt, bet ja nevarēja neņemt. Turpinot ceļu, sanāca izbraukt caur diviem tuneļiem 2800 m garam un 400 m garam. Garākajā tunelī sajūtas nebija diezko labas, bet braukt var, šodien gaida garais tunelis, kas ir zem ūdens, neatceros precīzi, bet laikam 8000 metri.

Braucot atkal sāka līt, bet labi, ka pamazām tuvojos kempingam. Ierados kemingā uzcēlu telti, gribēju ieiet dušā sasildīties, jo silti te nav. Bet izrādijās, ka kempingā, lai ietu dušā jāmaksā 10 Norvēğu naudiņas par 6 min. Diemžēl man nav Norvēğu naudiņas, jo nebiju samainījis, bet par laimi saimniece man uzsauca 6 min. dušas laika!

Kopā vakardien nobraucu 211 km, pietuvojoties pavisam tuvu Nordkappam un šodien plānonu to sasniegt! Redzēs kā būs, jo pūš stilrs vējš, visu nakti lija, tagad ir pierimis lietus, cerams, ka vairs nelīs un viss būs labi!"


11.diena, 15.jūnijs

"10. diena. No rīta bija jūtams neliels enerğijas trūkums pēc iepriekšējās dienas distances, bet nekas, braucot pēc kādām 2 stundām enerģija atkal parādijās.
 
No rīta iebraucu veikalā, nopirku pārtiku dažām dienām uz priekšu, un devos ceļā. Ceļš palika kalnaināks, bet kad nogriezos uz ceļa Nr. 92, tad tur kalniņi jau lielāki mani sagaidīja. Pārsvarā tikai augšā un augšā bija jābrauc, vismaz man tā šķita, bet bija arī nobraucieni. Pa ceļam bija saliktas sirēnas ar sensoriem, kas braucot garām sāk skanēt, laikam, lai zvērus un ziemeļbriežus atbaidītu. Viena sirēna arī mani nobaidīja, mierīgi braucu, aizdomājies un tad pēkšņi sāk aurot sirēna!

Ceļš nav pārāk plats, bet uz ceļa lielākā daļa cilvēku sveicina mani, vienalga vai brauktu mašīnā, ar moci, vienīgi smagie un autobusa vadītāji nesveicina.

Vakar veiksmīvi tiku līdz Norvēģijas robežai, no kempinga redzu Norvēģiju. Vairs nav daudz palicis, bet kalnaināks un kalnu stāvums gan ir palielinājies, tāpēc grūtāk braukt. Vakardien nobraucu 147 km.

Kājai arī kļūst labāk, jau pat varēju piecelties uz velo stāvus ar abām kurpēm ieklipsētām pedāļos, braucot uz ne pārāk stāviek kalniņiem. Tagad arī varu mierīgāk paiet, tikai mazliet pieklibojot, ielriekš tieši iešana sagādāja vislielākās sāpes.

Tā man te klājas.
Lai veiksmīga nedēļa!"
 
 
10.diena, 14.jūnijs

"9. diena. Veicu ikrīta darbības: piecēlos, uzrakstīju par iepriekšējo dienu, sataisīju ēst, paēdu, novācu telti, visu sapakoju, saliku uz velosipēda un biju gatavs doties ceļā.
Jau izbraucot no kempinga redzēju ziemeļbriežus un visa ceļa garumā, kāds bariņš bija izlīdis no meža.
 
Lai saudzētu kāju, biju nolēmis nebraukt daudz un pie nobrauktiem 160 km sāku meklēt kempingu, kur palikt. Ieraudzīju izkārtni kempings "Zelta ciemats", nopriecājos, ka tik ātri ir atrasts un nogriezos, lai brauktu uz kempingu. Ieejot recepcijā uzināju, ka telts vietas šajā kempingā nav, ir tikai kempinga mājiņas un uz to nakti visas bija aizņemtas. Apjautājos, vai netālu ir vēl kāda vieta, kur palikt, uz ko man atbildēja, ka tuvākā vieta ir pilsētā Ivalo, kas bija, apmēram 70 km attālumā, tad viņa apdomājās un atcerējās, ka apmēram 8 km atpakaļ ir iespēja palikt. Atpakaļ baukt man ļoti negribējās, tāpēc nolēmu turpināt braukt uz priekšu, domāju, varbūt būs kāds kempings pirms Ivalo, bet nebija.
Pa ceļam uz viena kalna bija vēl nenokusis sniegs un pēc tā kalna virsotnes sākās vairāku minūšu nobrauciens lejā, cik es biju priecīgs, ka beidzot ir tāds nobrauciens, ka nav visu laiku tik augšā jābrauc. Vienīgi, kas man nepatīk, ka atpakaļceļā pa to nobraucienu būs jābrauc augšā.

Sasniedzu pilsētu Ivalo, ieraudzīju kempingu un biju ļoti priecīgs, ka beidzot esmu galā. Kopā vakardien nobraucu 234 km un pavisam kopā deviņās dienās esmu nobraucis 1591 km.

Šodien plānoju daudz nebraukt, tikt tuvāk Norvēğijas robežai, palikt pa nakti vēl Somijā, lai rītdien varētu jau braukt pa Norvēğiju.

Jāizbrauc vēl uz veikalu, jāsapērk ēdiens, Somijā laikam ir lētāk, kā Norvēğijā.
Kāja pamazām arī laikam dzīst, tikai sāp, vakardien vakarā mazāk sāpēja, šorīt nedaudz vairāk, bet būs labi."
 
 
9.diena, 13.jūnijs

"8. diena - no rīta bija iespēja dabūt kārtīgas brokastis viesnīca. Kā es ēdu, sen nebija bjušas tik garšīgas brokastis! :)
Lielais pampums kājai bija nogājis, bet sāpēja un sāp vēl joprojām, bet jau esmu iemanījies, kā braukt, kā likt sāpošo kāju, kad ir kalns un kad jābrauc jo kalniņa lejā.
 
Vakardien bija labs laiks un no sākuma,pat labs ceļa vējš. Tāpēc es Ziemassvētku vecīša pilsētu sasniedzu diezgan ātri un izdomāju braukt tālāk. Vēl pirms sasniedzu Rovaniemi es sastapu pirmos ziemeļbriežus, ko lai saka, skaisti, nebiju redzējis iepriekš.
Braucu, līdz kāja sāka vairāk sāpēt, tad izdomāju mest mieru un meklēt kempingu, veiksmīgi pa ceļam viens atradās un tur arī paliku.

Saule vairs nenoriet, kaut gan man liekas, ka jau kādas trīs dienas naktīs ir gaišs, bet tagad oficiāli, šeit saule norietēs tikai rudenī!
 
Vakardien nobraucu 189 km."

8.diena, 12.jūnijs

"7. diena - pamodos ar sāpošu, sapampušu kāju un izdomāju taisīt atslodzes dienu. No rīta mierīgi, nesteidzoties ilgāk pagulēju.

Brokastoju kādu stundu, visu brokastu laiku runāju ar austriešu pensionāru pāri, kuri brauc ar kemperi no Zalcburgas, caur Somiju uz Nordkappu un tad atpakaļ caur Norvēğiju Zviedriju, kopā ieplānojuš braukt 3 nedēļas. Iepriekšējā vakarā, runāju ar to pašu onkuli, brokastīs pievienojās viņa sieva un cik labi bija, ka viņa runāja angliski. Viņi man, visu laiku, piedāvāja maizītes un kafiju, bet es jau biju izvārijis katlu ar makaroniem, sajaucis ar sieru un bija ar makaroniem jātiek galā, tāpēc es visu laiku atteicos. Dīvaini ēst no rīta makaronus, bet to man sporta ārsts ieteica.

Tā mēs runājām par visādām tēmām, smieklīgi bija tas, ka tad, kad viņi mani pirmo reizi ieraudzīja, minoties ar riteni (jo viņi mani jau bija pamanījuši pa ceļa minoties) sākumā domāja, ka es esmu briedis, bet tad kad piebraukuši tuvāk vai uzbraukuši bija augstāk kalnā saprata, ka tomēr nē, neēsmu briedis.Pēc brokastīm lēnām staisījos, atvadījos vēl no austriešiem, nedaudz velo bagažnieku pielaboju un salīdzinoši vēlu izbraucu, laikam ap 12:00.

Sākot braukt, kāja par sevi lika manīt un nebija tik viegli pamīties, domāju, varbūt palikt, tur pat kempingā vēl vienu nakti, bet nokļūt tuvāk mērķim vairāk gribējās, tāpēc braucu.Laiks bija labs, pretvējš pūta, kāja sāpēja un lietus ik pa laikam uzlija, pabi, ka ne daudz. Biju izdomājis tikt līdz nākamajai pilsētai Kemi, ko arī, lēnām, mierīgi arī izdarīju. Atradu pozīciju, kā braukt, lai mazāk sāpētu kreisā kāja, liekot papēdi uz pedāļa, tikai, lai tā brauktu bija jāceļas kājās, jo viena kāja ar klipsi uz pedāļa un otra ar papēdi radīja diezgan lielu berzi starp kājām. :)

Ierodoties Kemi pilsētā, nevarēju atrast kempingu, kur palikt, jo kempings, kas bija atzīmēts kartē bija domāts kemperiem. Tāpēc izdomāju palimt viesnīcā. Aizgāju uz aptieku, nopirku smēri un aukstuma maisu un ārstēju kāju. Šorīt jau labāk, nav tik ļoti sapampusi, bet sāp tā pat. Nekas, jāieēd brokasti un jādodas ceļā, redzēs, kā ies, tas ir brauksies, bet vismaz līdz Ziemassvētku vecīša pilsētai Rovaniemi gribētu tikt."



7.diena, 11. jūnijs

"6. diena. No rīta piecēlos, viss bija labi, tikai kreisajai kājai ap potīti aizmugurē cīpsla, nezinu, kas tas ir, bet sāpēja.

Laiks arī bija kļuvis vēsāks un jau bija jāmeklē velo bikses un jaka, siltāks, ko uzvilk. Pa ceļam pārģēbos trīs reizes, līdz sapratu ar kā ģērbties, lai nebūtu ne par aukst, ne par karstu. Kad biju atradis optimālo apģērbu, ko vilkt, sākās lietus un nācās pārģērbties ceturto reizi!
Lietus mani pavadīja pirmo pusi dienas, pēc tam, laiks uzlabojās un vakarā pat parādijās saulīte.
No rīta, uzkāpjot uz velosipēda, sapratu, ka kāja, potītes rajonā aizmugurē sāp vairāk kā nedaudz. Bet neko, sataisījies biju un braucu tik uz priekšu. Sāpes ar laiku palika lielākas, tā jau nekas, tikai grūtāk mīties. Vienā brīdī pat aizsniedzos pēc pretsāpju tabletītes. Uz kādu brīdi palika laikam vieglāk, bet neko daudz nepalīdzēja tabletīte, tāpēc nolēmu tabletītes nedzert. Vēlāk, aprodot ar sāpēm, braukt nebija tik grūti. Grūtāk bija uzsākt braukšanu vai nokāpt no velosipēda.
Iebraucot Oulu pilsētā, iegāju veikalā, tad uzsākot braukt, sāku skatīties, kur jābrauc. Skatījos, skatījos, līdz jutu, ka krītu, nepaspēju izvilkt vienu kurpi no pedāļa, tāpēc nokritu. Nekāda liela skāde nav, tikai dibens nedaudz noberzts.
Piecēlos un turpināju braukt, maldījos pa Oulu pilsētas velo celiņiem, jo negribējās uz ceļa braukt, ja blakus ir velo celiņš, bet aizbraucu nepareizā virzienā, kad sapratu, griezos atpakaļ un tad jau atradu īsto ceļu. Braucu vēl kādu laiku, līdz atradu kempingu, kurā palikt pa nakti.
Kempingā satiku feinu itāļu/vācu onkuli, kurš teica, ka no rīta mani redzēja lietū minamies. Onkulis ir no Zalcburgas, Austrijas, kur dzīvo ar sievu jau 50 gadus, bet tā dzimis Itālijā. Komunikācija bija smieklīga, viņš ar mani runāja vāciski un ar žestiem, kādu vārdu pasakot angliski, es - angliski ar žestiem, kādu vārdu pasakot vāciski.
Kopā vakardien nobraucu 217 km. Spidometrs rāda, ka pa 6. dienām esmu nobraucis 1089 km.
Šodien, domāju, ka taisīšu nelielu atslodzes dienu, tālu nebraukšu, jo kāja liek par sevi manīt un jau ir uzpampusi un palikusi nedaudz zila, jāsataisa arī priekšējais bagāžnieks, citādāk, katru dienu nedaudz noslīd uz leju."

 
6.diena, 10. jūnijs

"5. diena ir nobraukta, kopā nobraucu 199 km. Sākumā braucu pa ceļu nr. 637, tad turpināju pa laikam 642. ceļu, negribās kartei iet pakaļ, tāpēc ceru, ka nesameloju. Bet, gan jau lielākajai daļai tas nav svarīgi, pa kuriem ceļiem braucu.
 
Vakardien kalni nebija vairs tik stāvi, toties pretvējš un sāna vējš bija līdz pat vakaram, atkarīgs, kā ceļš iegriežas. Vakarā gan vairāk no sāna mugurpuses pūta.

Pēc tam nogriezos uz lielāka ceļa E75 un turpināju braukt taisni, nekādu piedzīvojumu vakardien nebija. Braucu, līdz sapratu, ka jāmeklē, kur palikt pa nakti. Sākotnēji, pirms braukšanas domāju, ka palikšu ceļa malā, uzsliešu telti un nakšņošu, tomēr tas nav tik vienkārši un ceļa malā atrast vietu, kur uzsliet telti arī nav viegli, vēl arī ūdens nepieciešams, lai pagatavotu ēst, jo tik daudz ūdens es nevaru paņemt līdzi, tāpēc es nakšņoju kempingos.

Bet par vakardienu, jau bija vēls, apstājos pie viena krustojuma un izvilku karti, cerēdams kartē ieraudzīt, ka netālu ir kempings, bet nekā. Biju nobraucis vienu kartes pusi, tāpēc locīju karti uz otru pusi, bet garām braucošās smagās mašīnas sacēla vēju un man tas tik vienkārši neizdevās pārlocīt otrādāk.
 
Kad to biju izdarījis apskatījos velreiz kartē un tad man pabrauca garām puika ar motociklu. Viņš apstājās, laikam saprata, ka man varētu noderēt palīdzība, apgriezās un atbrauca pie manis. Es viņam jautāju, vai nezina, kur ir kāds kempings, viņš pasmaidīja un ar žestiem rādija ceļu, puika nevarēja runāt, bet visai veikli man izskaidroja, kur ir kempings, tas nebija tālu, krustojumā vajadzēja nogriezties pa labi, tad pēc kād laika atkal pa labi un jau biju kempingā!
 
Katrā ziņā, vislielāko iespaidu man vakardien atstāja tas puika, kurš nepabrauca garām, bet gan apstājās, lai palīdzētu!"
 
 
5.diena, 9. jūnijs
"4. diena pagaidām bija visgrūtākā diena. Igaunijā satiktais soms, tiešām stāstija taisnību, ka 612. un 610. ceļš būs kalnaini. Varbūt man uzkrājies bija nogurums, vai arī kalnos augšup braukšana prasīja daudz enerģijas, bet biju dienas beigās piekusis.
Izbraucu es vakardien, salīdzinoši vēlāk, bet rīti, kā jau iepriekš minēju ir gari, kamēr uztaisu ēst, novācu telti, sapakojos, pārbaudu velo, laiks paiet. Braukšana bija salīdzinoši grūta, visu laiku, kalnos augšā un lejā. Braukt lejā ir forši un ātri, bet braukt augšā beigās jau palika grūtāk, bet uzbraukt varēja. Arī vējš vakardien nelutināja, praktiski visu laiku bija pretvējš vai pūta no sāniem.
Brauciena laikā, iebraucu, kādā degvielas uzpildes stacijas ēstuvē, kurā dabūju līdz šim lielāko kebabu kādu esmu ēdis! Kebabs un vietējā kola, man atkal iedeva dzīvību un biju gatavs mīties tālāk. Sasniedzot Jyväskylä pilsētu, sākās lietus. Meklējot, kā var izbraukt uz ceļa nr. 637, saliju un sāka salt. Tāpēc nolēmu braukšanai mest mieru un palikt pa nakti šajā pilsētā. Vietas meklēšana ievilkās, bet beigās atradu.

Vakarā, tīrot zobus, sapratu, ka labās rokas plauksta un locītava ir notirpušas, un nevaru noturēt zobu birsti rokās, bet nekas, šorīt jau labāk, ceļš jāturpina. Vēl bažas sāk radīt priekšējais bagažnieks, pamazām sāk slīdēt uz leju, bet ceru, ka viss būs labi.

Kopā vakardien daudz nenobraucu, 126 km. Bet cerams, ka šodien būs labāk"
 
 
4.diena, 8. jūnijs

"3. diena jau pagājusi un tā bija, pagaidām, viss interesantākā diena.

Vakardien dabūju: ceļa vēju, sāna vēju, pretvēju, sauli un lietu, būtībā, laikapstākļi visu laiku mainijās un pūta stiprs vējś.

No rīta sāku ceļu no Helsinkiem, jau sākumā patīkami pārsteidza tas, ka velosipēdistus vienmēr mašīnas palaiž pie gājēju pārejām (vienkārši neierasti) un visur apdzīvotās vietās ir velo celiņi un pat labu gabalu aiz apdzīvotām vietām.

Sākumā sāku meklēt ceļu, kā es no Helsinkiem varētu tilt uz Lahti pilsētu, jo manā iezīmētajā maršrutā bija lielceļš un tur ar velo nedrīks braukt. Beigās ar vietējo palīdzību atradu, kā tikt uz ceļa nr. 140 un varēju mierīgi braukt uz Lahti, vējš pūta gan no muguras, gan sāniem un bez lielas piepūles varēja mīties. Sākās arī kalniņi un jau braukšana bija interesantāka, lejā braukt ir patīkami, bet lai brauktu lejā ir jātiek kalnā. smile emoticon Braucot uz Lahti satiku somu vīru, kurš arī minās ar velo, bija izbraucis nelielā izbraukumā, lai uzturētu veselību un sevi formā. Bija kādu laiku sarunu biedrs, kamēr viņš nenogriezās. Stāstija, ka ir bijis Latvijā, vairākas reizes ir braucis svinēt Jāņus pie mums, tikai nevarēja atcerēties kur. Tad es sāku saukt pilsētas un izrādijās, ka tā ir Jūrmala. Vēl minēja, ka viņam ļoti patīk Rīga. Vēl runājām par makšķerēšanu, manu braucienu, Somiju utt.

Kad ierados Lahti pilsētā, pirmo reizi gāju iepirkties veikalā, atstājot velo ar visām mantām ārā, neviens to nepieskatīja, no tā man viss vairāk bail, bet atgriežoties viss bija vietās un varēju krāmēt ēdienu, tā jau pilnajās somāz. Lahti jau sāka parādīties lietus mākoņi un es steidzos mukt prom no lietus, turpināju braukt pa 140. ceļu, līdz 313. ceļam, kur nogriezos pa kreisi, tad vajadzēja pacīnīties ar pretvēju, bet neko darīt, tikai sāka vienā brīdī ķēde krist nost, bet to šodien paskatīšos, kas par vainu, nevarēju likt uz jaudīgākā pārnesumu. Pēc kāda laika arī lietus bija mani sasniedzis un tad es centos lietus aizmumkt, kas man arī pēc kādas 1,5 h izdevās. Ezeriem sākoties mainijās ainava, kur no abām pusēm ceļu apskalo ezeri, ļoti skaisti, tā es braucot gar ezeriem un pāri tiltiem tiku līdz pilsētai Sysmä, kur arī paliku nakšņot.

Kopā vakardien nobraucu, tieši 200 km, aizvakar, laikam iepriekš neuzrakstīju, kopā nobraucu 157 km, jo pa Helsikiem vēl sanāca braukt. Tad pavisam kopā esmu nobraucis 546 km ar velo, trijās dienās, ja vēl pieskaita prāmja ceļu tad kopā ir veikti apmēram 636 km. Manuprāt, nav slikti. Šodien turpināšu mīties, vēl tikai jaizlien no telts jaižāvē telts, jo pa nakti nedaudz lija, jauztaisa ēst, jāsakrāmējas, jāpārbauda velo un jādodas ceļā. Rīti ir gari. Bildes es tagad nelikšu, jo nav pieejams wifi.

Visiem veiksmīgu darba nedēļu un labu laiku!"




3.diena, 7. jūnijs

"Otrā diena bija mierīga, diezgan garlaicīga. Salīdzinoši ātri no Pērnavas aizbraucu uz Tallinu, jo bija labs ceļa vējš, apskatīt neko nesanāca, vienīgi daudz militārās tehnikas pārvietojās pa Tallinas šoseju, tanki, smagies, džipi utt. No Tallinas ar prāmi pārcēlos uz Helsinkiem. Helsinkos biju 20:30 un tad braucu uz kempingu, paldies Talis Berzins, ka palīdzēja atrast kempingu Helsinkoa, jo no Helsinkiem visticamāk netiktu prom, bija diezgan vēls. Helsinkos gan pabraukāju pa ceļiem, kur bija zīmes, ka velosipēdi nevar braukt, līdz veksmīgi nokļuvu kempingā. Helsinkos nedaudz arī uzlija lietus, bet tas atspirdzināja. Tagad esmu izgulējies un gatavs startēt, šodien arī jūtos labi un ceru, ka būs labs vējš. Pēc soma teiktā, kuru satiku Pērnavā, šodien solās būt garlaicīgs brauciens, tādā nozīmē, ka nebūs daudz ko redzēt, bet kā būs, to jau redzēšu brauciena laikā."



2.diena, 6. jūnijs

"Pirmā diena jau pagājusi, esmu izgulējies un drīz jau būšu gatavs startam šodien. Tikai jauztaisa brokastis un jāsakrāmē mantas. Vakardiena pagāja labi, kopā nobraucu 187 km no Rīgas līdz Pērnavai. Šorīt arī jūtos labi. Vakardienas brauciens bija mierīgs, nedaudz grūtāk bija braukt, posmā starp, sanāk pirms Salacgrīvas līdz Ainažiem, jo tur tagad remontē ceļu, bet no Ainažiem braucu, kādus 30 km, pa celiņu, kas ateodas paralēli Tallinas šosejai. Ļoti labs celiņš, maz mašīnas un skaisti skati uz jūru. Vēlāk atgriezos uz Tallinas šosejas un braucu līsz Pērnavai, kur atradu kempingu, kurā paliku pa nakti, jo jau bija vakars klāt un pirma tumsas gribējās uzsliet telti un uztaisīt ēst. Kempingā satiku vienu somu, kurš arī ceļo ar velo un LV viņam nav sveša. Parādiju viņam kartē, kāds ir mans maršruts un viņš man ieteica braukt dažās vietās pa citiem ceļiem, jo tur ir skaistāk, tā arī darīšu, nedaudz mainīšu maršrutu, būs garāks, toties iespaidīgāks.

Vēl gribēju pateikt paldies, veikalam Fans, par tehnisko nodrošinājumu manam velo un padomiem, veikalam Virsotne par atbalstu ar kempinga lietām, teltī uz Virsotnes matracīša, siltajā guļammaisā gulēju ļoti labi, paldies veilalam Gandrs un Velokurjeram par velo somām, kā arī pateicoties Velokurjeram, mani var izsekot un redzēt, kur es atrodos, kā arī liela paldies par atbalstu Sports Akileine par smērītēm, kas palīdz pret noberzumiem un pēc velo braukšanas relaksēt kājas.

Par braucienu turpināšu ziņot.
"
 
 

Apeirons - Nordkapp solidaritādes velobrauciens sadarbībā ar