Bērni ar īpašām vajadzībām: pediatra viedoklis par asistentu trūkumu
Sabiedrībā tiek daudz diskutēts un runāts par bērnu ar īpašām vajadzībām integrāciju sabiedrībā un mācību iestādēs. Lai to spētu pēc iespējas veiksmīgāk realizēt, viņiem nepieciešami asistenti. Savā viedoklī par auklītēm un situāciju kopumā dalās pediatrs Artis Žeigurs.
Savu viedokli viņš publicējis mājaslapā www.bernuarsts.lv , un ar to arīdzan iepazīstina "Cālis" lasītājus.

"Darba drošības likums līdz 2002. gadam paredzēja, ka darba devējs drīkst likt sievietei cilāt līdz 10 kilogramiem regulāri un līdz 15 kilogramiem smagumus reizēm, lai, gadiem ilgi strādājot, nesabojātu muguru.

Kā šis likums tika pārkāpts veselības un sociālās aprūpes iestādēs? Vannojot pacientu. Piemēram, 34 kilogramus smags guļošs jaunietis, invalīds ar iedzimti bojātām smadzenēm, pirms gulēšanas ir jāvanno. Vannai, kas vietas trūkuma dēļ ir iekārtota pie sienas, var piekļūt tikai no viena sāna. Divas auklītes, katra no ratu savas puses, invalīdu saņem aiz padusēm un paceļ. Trešā auklīte ceļ kājas, lai vienmērīgāk sadalītu slodzi. Ceturtā auklīte ratus pavelk atpakaļ, lai tie netraucē. Ar trim auklītēm nepietiek, jo, kustīgu puisi turot ar abām rokām un vienlaikus cenšoties ratus ar kāju aizspert nost no ceļa, var viegli zaudēt līdzsvaru un krītot gūt traumu.

Tik tālu viss notika likumīgi, tikai zemā atalgojuma un lielās atbildības dēļ trūka auklītes un trūkst vēl joprojām.

Kad dibens ir pāri vannas malai, vienai auklītei paduse ir jālaiž vaļā, tāpēc parasti notika likumpārkāpums. Tā kā invalīds ļimst, visu svaru kādu brīdi nākas noturēt otrai auklītei vienai, kas līdz 2002. gadam bija pretlikumīgi, jo pārkāpa darba ņēmēja tiesības darbā nepārslogot muguru. Laižot bērnu vannā, auklīte pieļauj visbiežākās kļūdas, pārvietojot smagumus – viņa ir savērpusies un noliekusies pāri vannas malai. Viņa neievēro Rīgas Stradiņa universitātes speciālistu ieteikumu smagumu nolaist, turot sev cieši klāt, ar taisnu muguru tupjoties, kā bukletā rāda modele ar papīru paku.

Kā novērst nelikumību?

Maksāt auklītēm vairāk, lai auklīšu pietiek, ielikt vannu lielākā telpā, lai tai tiek klāt no visām pusēm, iepirkt pacēlājus, salāgotus ar vannām, kušetēm un gultām? Nē, politiķi un viņu ieceltie ministri atjautīgi izlēma mainīt likumu. Jūs neticēsiet, bet šobrīd darba devējs drīkst likt strādniecei celt tik, cik ir viņas spēkos. Tāpēc aprūpes organizatori maiņā apmaksā tikai divas auklītes. Jaunākā, vai veselākā no tām – kā kuru reizi – bērnus un jauniešus invalīdus no ratiem izceļ, bet otra atvelk ratus.

Katru bērnu sanāk celt no ratiem uz kušetes, noģērbt, iecelt vannā, nomazgāt, no vannas slapjus izcelt un nolikt uz kušetes, noslaucīt, apģērbt, iecelt no kušetes ratos un no ratiem pārcelt gultā. Vannojot katrs bērns tiek celts piecas reizes.

Lai gūtu priekšstatu, aplūkojiet video, piemēram, šeit vai šeit, vai citu, tikai ņemiet vērā, ka filmētie cilvēki ir sausi un ar veselām smadzenēm, tāpēc ir pacietīgi un sadarbojas. Invalīdi ar bojātām smadzenēm reizēm jūtas neapmierināti, ir nepacietīgi un nesadarbojas, jo nesaprot, kas notiek. Un kušetes augstums nav salāgots ar ratiņu augstumu, kas nav salāgots ar vannas augstumu. Ja pacients nesadarbojas, dēli dibena atbalstam lietot nevar. Par algu atšķirībām un sociālajām garantijām man nav jāstāsta. Ja pāriniece saslimst, tad auklīte visu dara viena.

Regulāras pārslodzes sekas tikai pēc vairākiem mēnešiem sāk izpausties kā muguras sāpes, diska trūces vai retos gadījumos – stresa lūzumi. Tas likumdevējus neinteresē. Ar sūdzībām lai tiek galā ārsti. Ārsti galā netiek, jo, lai izārstētu, vispirms ir jānovērš slimības cēlonis.

Pieaicināt auklītes no citas nodaļas palīgos nevar, jo viņas nedrīkst atstāt bērnus un dara to pašu. Izgulējumu profilakses un cilvēkmīlestības vārdā viņas visu dienu šādi cilā guļošos invalīdus un vienlaikus par pieticīgu samaksu bojā savas muguras, par ko es viņas apbrīnoju. Pēc likuma maiņas tas ir likumīgi.

Vannasistaba ir flīzēta ar gludām flīzēm, kas slapjas slīd. Bērnu ceļot ārā no vannas, samirkst apģērbs. Autiņbikses, kas laiž garām, un nošķiestas drēbes pēc ēdināšanas ir darba specifika. Auklītes nesūdzas, tam neesot jēgas. Komisijas nāk un iet, vadība mainās, tikai kārtība paliek. Vēl nesen par autiņbiksēm bija rakstiski jāatskaitās.

No astoņiem vakarā līdz astoņiem rītā auklīte ir viena. Ja kādam sākas krampji, tad pēc trim minūtēm ir jāiet meklēt māsiņu, lai, kā neirologs iesaka, piecu minūšu laikā tiktu ievadīts pretkrampju līdzeklis. Tāpēc viņai cietējs jāatstāj viens.

Ja pēkšņa vajadzība, piemēram, ugunsgrēks? Kā dabūt bērnus ārā?

Parasta, cilvēciska reakcija uz ilgstošām nejēdzībām, kuras aprūpes organizatori varētu novērst, bet nenovērš, ir cinisms. Daļa auklīšu tik ilgi nenostrādā. Darbiniecēm, kurām sāk sāpēt mugura, ārstu komisija iesaka mainīt darbu uz vieglāku. Ja darba vietā tiek gūta trauma, auklīti "paaicina uz kafiju" un izskaidro iespējas. "Apdomā labi. Vai nebija tā, ka šo traumu tu tomēr dabūji ārpus iestādes, piemēram, palīdzot kaimiņiem nest klavieres? Ņem darba nespējas lapu, ārstējies un nāc atpakaļ. Vai arī formē traumu darba vietā un saproti, ka šeit darba tev nebūs."

Smagais darbs, mazā alga un augstā atbildība veic dabisko atlasi. Aiziet jūtīgās (aizrautīgās, izdomas bagātās, kas saprot, ciena un vēlas ieinteresēt bērnu). Aiziet izglītotās (kas redz kā uzlabot bērna aprūpi, kam piemīt pašcieņa un taisnīguma sajūta). Cik ilgi var skriet ar pieri sienā? Paliek auklītes, kuras spēj celt lielus smagumus un mazāk pārdzīvo, kam vienalga.

Turpretī bērniem invalīdiem, kuru dzīve paiet valsts sociālās un veselības aprūpes iestādēs, ir vajadzība pieķerties saviem aprūpētājiem un ir svarīga cilvēciska iejūtība, ko tie saņem pārāk reti.

Lai pievērstu uzmanību, bērni dara sev pāri – kož rokās līdz asinīm, sit galvu pret sienu, plēš sev seju, ausis, baksta pirkstu acī, raud, dara visu, lai tieši viņu ievērotu, uzrunātu, paņemtu klēpī, mierinātu, vai vismaz uz mirkli pieturētu roku. To sauc par autoagresiju. Agrāk, kad vienai auklītei bija pienākums pieskatīt 20 bērnus, tos, kuri šādi rīkojās, sēja pie gultas.

Es ārstam rehabilitologam jautāju, kas, viņaprāt, vislabāk palīdzētu bērnam invalīdam? Viņš atbildēja – individuāls asistents, kurš bērnu aprūpētu un, saskatot izdevīgu brīdi, mācītu pašapkalpoties. Vadītājai vaicāju, kāpēc bērniem nav katram sava asistenta? Viņa atbildēja – pēc Ministru kabineta noteikumiem aprūpes iestādēm nepienākas. Asistentus nodrošina tikai skolām. Bet bērna smadzeņu attīstība un tāpēc spēja kompensēt defektus notiek līdz skolas vecumam. Šobrīd logopēds un fizioterapeits ar bērnu nodarbojas vidēji divas reizes nedēļā pa pusstundai. Apmēram 14 stundas dienā bērns ar kustību traucējumiem ir neinteresantā vidē ar skatu uz telpu caur redelēm, bez atbalsta un emocionāla kontakta. Auklīte viņu pa brīdim tikai pagroza gultā, lai nerodas izgulējumi, un tad steidzas pie nākošā. Auklīte bērnam pievēršas ēšanas, autiņbikšu maiņas un vannošanās laikā. Bērns ar bronhu drenāžas traucējumiem un klepu ir ieguvējs, jo viņu pēc bērnu ārsta rīkojuma groza biežāk, bet tas vienlaikus nozīmē, ka kādam citam bērnam auklīte pievērsīsies vēl retāk.

Kāds akls, kurls un daļēji paralizēts jaunietis aiz labsajūtas smaida vienīgi tad, kad atrij ēdienu, pakošļā to un norij vēlreiz. Kamēr auklīte viņu ratos vizina, viņš ir mierīgs. Kad rati apstājas, viņš īd, sten un atrij ēdienu. Auklītei viņš nav vienīgais, tāpēc viņu vizina tikai daļu no bērnu pastaigai paredzētā laika. Gastroenterologs iesaka vienīgi kuņģa skābi pazeminošas zāles, lai atrītais sastāvs skābuma dēļ nekairinātu barības vadu, citādi pazeminās ēstgriba un puisis ēd mazāk. Ķermeņa masas indeksa zemākā robeža ir 19. Šī invalīda ķermeņa masas indekss ir 10. Tāpēc ir svarīgi, lai viņš apēd visu. Izvērtēt viņa ēdienkartes pilnvērtību varēs tieši pēc trim mēnešiem, kad pienāks rinda pie diētas ārsta.

Aprūpes iestādē 3/4 no bērniem ir ar ķermeņa masas indeksu zem 16. 1/4 ir ar masas indeksu zem 13! Bērni ēd to, ko sarēķina datorprogramma, jo dietologu šai iestādei, kur katrs bērns tiešām ir ar īpašām vajadzībām, nav izdevies atrast. Acīmredzot alga nav atbilstoša darba apjomam un atbildībai.

Uzturs ir vienveidīgs. Piemēram apelsīni, C vitamīna avots, pēdējā pusgada laikā nav redzēti. Nav arī malto saulespuķu un ķirbju sēkliņu, ko kāds labticīgs gastroenterologs bija nozīmējis kopā ar teļa gaļu, un 100 ml svaigi spiestu apelsīna sulu kā papildu uzturu invalīdam ar mazasinību, zemu barojumu un aizcietējumiem. Ja piegādātājs atved bojātu preci, tā pēc noteikumiem būtu jāsūta atpakaļ. Bet procedūra neparedz, ko tajā dienā lai pavārs dod bērniem ēst. Piegādātāji īpaši necenšas, jo zina, ka pavārs kaut ko izdomās. Cieš ēdiena garša.

Katram desmitajam bērnam vēders aizcietējumu dēļ spontāni neiziet jau gadiem. Viņiem ik trīs dienu vēdera izeja tiek panākta ar zālēm. Psihiatrs, lai mazinātu autoagresiju, varētu piedāvāt stiprākus nomierinošus līdzekļus, bet būtu jārēķinās ar blakus efektiem.

Es uzskatu tāpat kā rehabilitologs – vislabākais risinājums būtu logopēda un fizioterapeita apmācīts asistents katram invalīdam. Viņš bērnam novērstu uzmanību no autoagresijas un atgremošanas. Piemēram, iedodot rokā kādu rotaļlietu, kuru invalīds kustību traucējumu dēļ tūdaļ pazaudētu, un tā būtu jādot atkal un pēc brīža jānomaina ar citu. Auklītes to nespēj, jo visi aprūpējamie ir ar kustību traucējumiem, tāpēc visi tūlīt zaudē iedotās mantas.

Bērnus ir plānots atdot mājās aprūpei. Daļai bērnu vajadzības ir tik īpašas, ka arī turīga ģimene tās nespēs nodrošināt. Ja bērnus paņems, tāpat būs vajadzīgi gan asistents, gan pietiekama alga māmiņai, kas ļautu viņai nestrādāt citu darbu, uzturēt savu ģimeni un aprūpēt, un rehabilitēt pieņemto invalīdu, gan pacēlājs, jo arī kustēties nespējīgs bērns aug. Citādi, kad māmiņai sāks sāpēt mugura, tad bērns visu dienu paliks gultā. Kamēr viņa gatavos ēst vai karinās veļu, krampji paliks nepamanīti. Par laimi – biežākās lēkmes, īsākas par piecām minūtēm, smadzenes nebojā. Ilgākas, ar elpas aizturi, rada skābekļa trūkumu smadzenēs, var atstāt sekas, tikai mājās par to neviens neuzzinās.

Kā, cienījamie veselības aprūpes organizatori, jūs esat iecerējuši risināt šos jautājumus? Prasot neiespējamu atbildību no aprūpētājiem, kam nav medicīnisku zināšanu, un ģimenes ārstiem, kuru uzraudzībā šie bērni nonāks? Kā ģimenes ārsts, kam pēc ierēdņu plāna tajā dienā būs jāapskata 19 slimnieki, vizītei atvēlētajā laikā spēs izvērtēt, vai ķermeņa masas indekss 10 ir nepilnvērtīga uztura sekas vai muskuļu atrofija kustību trūkuma dēļ, vai pamatslimības terapijas toksisks blakusefekts, vai nekoriģējama slimības gaita terminālā stadijā? Kā ģimenes ārsts nosvērs gulošu bērnu? Kā māmiņa gulošu bērnu vajadzības gadījumā parādīs speciālistam? Pēc cik ilga laika?

Kāpēc katram bērnam invalīdam nenodrošināt asistentu tūlīt? Ja darba apstākļi tiktu atviegloti, tad asistentes varētu būt pensionāres, kas dzīves vienmuļību kavē, darot labu un pie viena nedaudz nopelna. Tas būtu bērna interesēs! Jau šobrīd liela daļa auklīšu, kas spēj pieņemt darba apstākļus, ir pensijas vecumā.

Vai tiešām bērnu aprūpes labākais risinājums ir jūsu izdomātais – mazs skaits galēji noslogotu stipru un skarbu, vai vienaldzīgu auklīšu, kurām darba apjoma dēļ nav laika pievērsties guļoša invalīda emocionālajām vajadzībām, bet kas ir gatavas cilāt smagumus un vākt izdalījumus par niecīgu algu, kuras nebaidās zaudēt darbu, jo lielveikalos trūkst strādnieku? Bērni viņām emocionāli pieķeras kā ķīlnieki pieķeras nolaupītājiem Stokholmas sindromā, jo no tā ir atkarīga izdzīvošana.

Aprūpes organizatori uztur mītu, ka algām trūkst naudas. Publiskojiet valsts izdevumus katrā nozarē līdz centam un tad sakiet, ka naudas nav. Desmitdaļai augstāko algu saņēmēju (virs 2000 mēnesī) un dividendēm ieviesiet progresīvo ienākuma nodokli!

Nauda kompensētajiem medikamentiem ir 138 miljoni eiro. Daļa no tiem ir bez farmakoekonomiskā aprēķina, daļa bez pierādījumiem par efektivitāti, daļa ar zemu efektivitāti. Tos būtu jāpārtrauc apmaksāt. Ietaupītos miljoni.

Nodokļu nauda tiek šķiesta arī citur. Par veselības budžeta administrēšanu ierēdņi un viņu darījumu partneri ir ieturējuši astoņus miljonus, kas ir desmitā daļa no ģimenes ārstiem paredzētās naudas un 1,1 procents no visa veselības aprūpes budžeta.

Tas ir daudz vai maz? Ja ierēdņi arī citās nozarēs par administrēšanu paredz ieturēt 1,1 procentu, tad ieturētā summa būs 95 miljoni, kas ir vairāk nekā šobrīd saņem visi ģimenes ārsti un māsiņas.

Kad es apmaksāju elektrības, telefona un citus rēķinus, tad banka par starpniecību naudu neņem, jo tā labi pelna ar manu kontā iemaksāto naudu.

Nodokļu nauda, viss valsts budžets – astoņi miljardi 700 miljoni, kas paredzēta slimnīcu elektrības rēķiniem un pārējām sabiedrības vajadzībām, tiek regulāri ievākti un tāpat kā mana alga glabājas kādā bankā, kas ar to labi pelna.

Cik maksā salūts, kas liecina, ka valstī viss ir kārtībā? Publiskojiet izdevumus, samaziniet tos un naudu novirziet invalīdiem. Vai arī skaidri pasakiet, ka nelaimē nonākušo liktenis jums ir vienaldzīgs.

Auklītēm, darba nespējīgajiem invalīdiem nemaksājam. Starpniekiem, valdes locekļiem un administratoriem no auklīšu, trauku mazgātāju un bibliotekāru nodokļos iemaksātās naudas dāsni maksājam. Dārgu un mazefektīvu zāļu ražotājiem un tirgotājiem maksājam lielāko veselības aprūpei novirzīto nodokļu naudas daļu bez publiski pieejama izmaksu efektivitātes aprēķina. Zāļu apritē iesaistītie kļūst par miljonāriem. Auklīte ir izmisusi, jo, kamēr vienam jāmaina autiņbiksītes, otrs vientuļi kož rokā, bet trešais, ar domāšanas traucējumiem, jau iet ārā pa durvīm.

Kuram pirmajam pievērsties, lai nekļūdītos? Vai šāda veselības aprūpes kārtība ir saslimušo nodokļu maksātāju interesēs? Kurš šobrīd izdomā, kāda ir likumīgā kārtība veselības aprūpes un sociālās aprūpes nozarēs?

Problēma ir sistēmiska, ja saskatāt līdzību ar kādu noteiktu aprūpes iestādi, tad tā ir nejauša, par sirdsapziņai sagādātajām neērtībām atvainojos."

http://www.bernuarsts.lv/auklites-un-likums/

https://www.delfi.lv/calis/jaunumi/berni-ar-ipasam-vajadzibam-pediatra-viedoklis-par-asistentu-trukumu.d?id=50780619