Arinai bija 11, kad Jaungada naktī kāds iešāva viņai galvā - atklāta intervija, kā tagad klājas nu jau 24 gadus vecajai sievietei
Kad Arinai Travkinai, toreiz Radziņai, bija 11 gadi, viņa kopā ar vecākiem Jaungada naktī bija devusies laukā skatīties salūtu, un viņai kāds iešāva galvā. Tā nebija pirotehnika, bet gan lode no kaujas ieroča.
Tas notika pirms 13 gadiem Rīgā, Purvciemā. Pēkšņi tēvs pamanījis, ka meita krīt zemē. Pirmajā brīdī viņam šķitis, ka bērns jokojas, teicis, lai slienas augšā, bet tad Arinai uz pieres pamanījis sarkanu punktu. Tajā brīdī neko nopietnu vēl nedomājis – prātojis, ka droši vien atsitusies pret akmeni, taču tad sapratis, ka kaut kas nav kārtībā, jo meita bija zaudējusi samaņu. Tēvs uz rokām aiznesis viņu līdz mājām un izsaucis ātros, kas meiteni nogādājusi Bērnu slimnīcā Vienības gatvē.

Vai zināms, kas toreiz izšāva lodi, un vai vainīgais sodīts?

Viss tā arī palika noslēpumā tīts. Piecus gadus mamma regulāri zvanīja izmeklētājam, interesējās, cik tālu viņš ticis, vai kaut kas konkrētāk zināms, bet viņai visu laiku apgalvoja vienu un to pašu – vainīgo joprojām meklējot. Cik tad var meklēt! Ja viņš netika atrasts pirmo dienu vai vismaz nedēļu laikā, uz situācijas atrisināšanos cerēt kļūst arvien grūtāk. Ir versija, ka netīšām izšāvis kāds policists.

Vai kaut ko atceraties no tās liktenīgās dienas pirms 13 gadiem?

Neko, zinu vienīgi, ko man vēlāk stāstīja ģimene. Es atceros tikai to, kas notika, pirms lode trāpīja galvā. Izgāju ārā skatīties salūtu, satiku draudzeni, mēs sarunājāmies un vienojāmies, ka pēc kāda laiciņa es došos ciemos pie viņas – vēlējos vēl ieskriet mājās pārģērbties. Tā arī neatnācu pie draudzenes. Kad viņa zvanīja un vēlējās noskaidrot, kur esmu palikusi, vecāki pateica, ka esmu slimnīcā.

Lode jums trāpīja galvā. Kā vispār izdzīvojāt?

Liktenis bija man labvēlīgs, jo tas, ka izdzīvoju, tik tiešām ir brīnums. Jāsaka paldies neiroķirurgam Leonīdam Lugovskojam, kurš mani operēja. No sākuma man slimnīcā uztaisīja rentgenu, parādīja to mammai. Ārsts pateica, ka man galvā esot lode. Esot divas iespējas – veikt operāciju, bet nav garantijas, ka izdzīvošu, un netaisīt operāciju, kas nozīmē, ka lode man paliks galvā, un arī tad jebkurā brīdī es varu nomirt. Mamma uzņēmās atbildību un izlēma par labu operācijai – kā būs, tā būs.Pēc lodes izņemšanas kādu laiku biju reanimācijā – atrados komā.

Ir dzirdētas dažādas versijas par to, kas ar cilvēku notiek, kad viņš ir komā. Kā bija jūsu gadījumā?

Nekādas trepes, eņģeļus, gaismu tuneļa galā es neredzēju. Man vienkārši bija tumsa. Laiks starp brīdi, kad zaudēju samaņu, līdz tam, kad pamodos, man likās kā viens mazs mirklis – tāda izjūta, ka acis uz dažām sekundēm vai, augstākais, minūti būtu pievērusi.

Kad reanimācijā pamodos, neviena no ģimenes locekļiem tuvumā nebija – bija tikai medicīnas personāls. Es neko neatcerējos un nevarēju saprast, kur atrodos. Nezin kāpēc sāku domāt – mamma un tētis ir darbā, tante – arī, brālēns vēl maziņš (lai gan viņš ir tikai pāris gadu jaunāks par mani). Sāku saukt vecmāmiņu. Man pienāca klāt ārsti un teica, ka vecmāmiņas šeit neesot – es atrodoties slimnīcā.

Kāda bijāt, kad pamodāties?

Ķermeņa kreisā puse bija paralizēta, turklāt tikai pēc mēneša vispār aptvēru, kas ar mani noticis. Es mācījos no jauna ēst, sēdēt, noturēt līdzsvaru, staigāt.

Paralīze pārgāja?

Lielākoties, jā. Tagad staigāju, arī roka man darbojas, vienīgi pirksti nestrādā – es nevaru atvērt plaukstu. Arī uz papēžiem nevaru staigāt, kur nu vēl augstpapēžu kurpēs.

Kas notika pēc izrakstīšanās no slimnīcas?

Nokļuvu Nacionālajā rehabilitācijas centrā Vaivari.

Tolaik jau staigājāt vai bijāt ratiņkrēslā?

No sākuma bija ratiņkrēsls, bet ne ilgi, jo man bija kauns to izmantot. Bez palīdzības pastaigāt nevarēju – neturēju līdzsvaru. Staigāt varēju, bet man bija vai nu jāpieturas pie sienas, vai pie kāda cilvēka. Pēc Vaivariem gan pati jau normāli pārvietojos.

Kā ar mācībām – atgriezāties skolā?

Turpināju mācības savā klasē Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā, ko arī pabeidzu. Sākumā uz skolu gāju ar mammu – viņa sēdēja aizmugurējā solā un pierakstīja visu, ko klasē stāstīja. Pēc tam mēs vakarā mājās mācījāmies. Mamma to varēja atļauties, jo viņa tolaik bija bērna kopšanas atvaļinājumā – man nesen bija piedzimusi māsiņa.

Vai varējāt mācību vielu normāli apgūt vai tomēr jutāt kaut kādas aiztures?

Bija šādas tādas grūtības, bet mēs tās pārvarējām. Tagad ar galvu viss kārtībā. Pēc vidusskolas pabeidzu vēl Biznesa vadības koledžu – mācījos uzņēmējdarbību ar novirzienu tūrisma vadībā.

Esat strādājusi savā specialitātē?

Praktiski – nē. Lai tiktu kādā tūrisma aģentūrā, vai nu vajadzīga pazīšanās, vai ir jābūt vismaz divu gadu ilgai pieredzei – bez tās nekur neņem. Patlaban nopietnu darbu strādāt nevaru, jo man ir mazs bērns – oktobrī viņam būs trīs gadi.

Kaut kur taču esat strādājusi?

Mēnesi aizvadīju vienā tūrisma aģentūrā, bet tur bija slikti darba apstākļi. Pēc tam – boulinga centrā par klienta apkalpošanas speciālisti. Tagad strādāju subsidēto darbu invalīdu un viņu draugu apvienībā Apeirons.

Kāpēc izvēlējāties šo apvienību?

Biju aizgājusi uz sociālo dienestu. Kamēr gaidīju rindā, stendā ieraudzīju Apeirona informāciju. Man tas nosaukums kaut ko atgādināja – atcerējos, ka mamma kādreiz bija sadarbojusies ar šo apvienību. Tā kā nosaukumu biju dzirdējusi, pienācu tuvāk paskatīties, kas tur rakstīts. Izlasīju: palīdz cilvēkiem ar kustību traucējumiem sameklēt darbu. Es pierakstīju Apeirona numuru, piezvanīju, satikos, un tā arī šeit paliku. Apeironā subsidētais darbs man nodrošināts līdz novembrim – esmu nodarbinātības aģente. Piemēram, atnāk invalīds, saka, kāda viņam ir izglītība, ko viņš gribētu, ko prot, un es palīdzu viņam atrast darbu.

Vai darba devēji labprāt ņem pretī darbiniekus, kuriem ir invaliditāte? Ir dzirdēts invalīdus sakām, ka viņiem dabūt darbu ir gandrīz neiespējami.

Ministru kabineta noteikumi paredz, ka 2% no uzņēmuma darbiniekiem vajadzētu būt cilvēkiem ar invaliditāti. Kad mēs uz uzņēmumu vai firmu sūtām potenciālā darbinieka CV, mēs nesakām, ka viņš ir invalīds, un arī viņam pašam tas speciāli nav jāafišē. Paņems darbā – labi, neņems – meklēsim citu vietu.

Vai cilvēks ar invaliditāti, kurš ar jūsu palīdzību ticis pie laba darba, nāk un saka paldies?

Jā. Tādu situāciju ir bijis diezgan daudz.

Minējāt, ka darbs Apeironā jums ir tikai līdz novembrim. Kur plānojat meklēt jaunu darbu?

Es pagaidām par to nedomāju. Katrā ziņā esmu jau izpētījusi, ka internetā ir ļoti daudz vakanču.

Ja jūs ietu uz darba interviju, vai darba devējs uzreiz pamanītu, ka jums ir veselības problēmas?

Es domāju, ka nē. No vienas puses, tā it kā nav viņa darīšana. Ja es varu pildīt darbu, viņam nevajadzētu iedziļināties, kā es to paveikšu. Svarīgākais, lai es to izdarītu, turklāt laikus un kvalitatīvi.

Šis gads jums ir īpašs – jūlijā bija kāzas un no Radziņas kļuvāt par Travkinu. Ja nav noslēpums, kā iepazināties ar vīru?

Mūsu kāzu dienā apritēja pieci gadi, kopš iepazināmies. Tas notika vienā no pagalmiem Pļavniekos – biju atbraukusi ciemos pie vecākiem, jo tajā brīdī es vairs ar viņiem kopā nedzīvoju. Saskatījāmies, sākām runāt, un tā viss sākās.

Jūsu topošais vīrs droši vien ievēroja, ka jums ir veselības problēmas?

Sākumā viņš jautāja, vai man sāpot kāja. Atbildēju, ka tas ir garš stāsts. Viņš vaicāja: „Tas ir skumjš stāsts?” Kad pateicu, ka jā, viņš teica, lai nestāstot. Kad pēc kāda laiciņa situāciju viņam izgaismoju, viņš bija šokā.

Kāzu bildēs jūs izskatāties fantastiski, un nezinātājs nepateiks, ka jums kaut kas kaiš.

Te jāsaka paldies fotogrāfa profesionalitātei.

Vai vīrs mēdz būt neapmierināts, ka jūs kaut ko nevarat paveikt?

Gluži otrādi. Viņš man ir teicis: „Ja tu būtu vesels cilvēks, es tevi, visticamāk, nemīlētu tā, kā tagad. Es mīlu tevi tieši tādu, kāda tu esi!” Viņam patīk, ka esmu vienkārša, labsirdīga, ka viņš pats var man šur tur palīdzēt. Ja arī kaut ko nespēju, viņš nekad man nav pārmetis. Piemēram, es nevaru aizvākot konservu burkas. Uz to viņš man ir teicis: „Nu un tad? Tu taču zini, ka man negaršo marinēti gurķi.”

Kāpēc nolēmāt beidzot apprecēties?

Iespējams, tāpēc, ka vīramāte ļoti uzstāja, lai mēs oficiāli nokārtotu papīrus. Mēs pietiekami ilgi jau bijām kopā, paši domājām – kam tas vajadzīgs, tāpat mīlam viens otru, bet laikam katrai sievietei ir vēlme uzvilkt līgavas kleitu. Sapratām – kamēr esam jauni, varētu arī sarīkot kāzas. Sākumā bija eiforija: es esmu sieva, viņš – vīrs. Tagad, kad kāds laiciņš pagājis, saprotam, ka nekas nav mainījies. Vienīgi nevaru pierast pie domas, ka man ir cits uzvārds.

Kad gaidījāt dēlu, jums nebija nekādu problēmu saistībā ar bērnībā gūto traumu?

Visu grūtniecības laiku jutos labi, vienīgi man bija toksikoze, bet tā jau ir daudzām topošajām māmiņām. Tolaik, kad paliku stāvoklī, es strādāju, bet ātri aizgāju no darba, jo sapratu, ka topošā bērna veselība ir dārgāka. Protams, zaudēju naudu, ko darba devējs būtu maksājis par slimības lapu, bet man bija svarīgi, lai grūtniecības laikā es vairāk varētu atpūsties, lai nebūtu jānervozē. Togad bija diezgan karsta vasara – visu laiku peldējos.

Dzemdējāt pati?

Gribēju dzemdēt pati, bet ārsti uzreiz pateica, ka būs ķeizargrieziens. Tas nemaz nebija slikti – daudzas sievietes sapņo par ķeizargriezienu, jo tad nevajag mocīties. Arī bērniņam tā bija vieglāk nākt pasaulē.

Ko jūs vēl gribētu pastāstīt par sevi?

To, ka kādreiz es biju aizrāvusies ar zirgiem. Tas bija paraolimpiskais sports, kurā man, starp citu, bija labi rezultāti – vienmēr pirmajā trijniekā. Pārtraucu ar to nodarboties, kad mācījos 12. klasē, jo bija jāgatavojas eksāmeniem, jāpabeidz skola un nebija vairs laika iet uz treniņiem. Tajā laikā bija problēmas arī ar sponsoru piesaistīšanu.

Kādi ir jūsu plāni turpmākai nākotnei?

Sameklēt darbu, dzīvot ar prieku, audzināt bērnu. Par otro bērniņu domāsim tad, kad puika sāks iet skolā, – lai tajā laikā es varētu sēdēt mājās un palīdzēt dēlam ar skolas darbiem.


TAUTAS VESELĪBAS AVĪZE