Cilvēka tiesības, ne labdarība
«Ja tev ir invaliditāte, tava dzīve ir izaicinājumiem pilna. Ja tev ir bērns ar invaliditāti un tu vēlies, lai viņš ietu skolā, vecāki parasti dzird: jums ir jāpacīnās. Ja jums ir vajadzīgs kāds pakalpojums vai atbalsts, cilvēkam ir jāpacīnās, lai to saņemtu. Tad dzīve pārvēršas par nebeidzamu cīņu,» tā uz jautājumu Vai viegli dzīvot sabiedrībā? atbild Ivars Balodis no invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons.
Rūgts secinājums tiesībsarga un Apeirona organizētajā konferencē, kas veltīta Starptautiskajai invaliditātes dienai, ko pasaulē atzīmē 3. decembrī. Arī es pirms vairākām nedēļām raksta virsrakstā teicu: «Vēl ir jāpacīnās», rakstot par skolēniem ar disleksiju, jo citādāk neko nevar panākt. Cilvēki Latvijā saka: es izcīnīju. Tas varētu liecināt par spēcīgu personību, kas visu panāk cīņā, un, visticamāk, tā arī daudzos gadījumos ir, taču diemžēl tas neliecina neko labu par sociālā atbalsta sistēmu Latvijā. Tas liecina, ka tā ir nevienlīdzīga, jo ne visi var, spēj un galu galā vēlas cīnīties.

Kādu cīņu par savām tiesībām lai uzsāk puisis no bērnunama, kuram jāpārceļas uz dzīvi grupu dzīvoklī Rīgā, bet kuram visas viņa dzīves laikā nav sarūpēta neviena personiskā manta?

Kādu cīņu, ar kādiem līdzekļiem un pret ko lai uzsāk tas pilngadību sasniegušais puisis no kāda bērnunama, kuram jāpārceļas uz dzīvi grupu dzīvoklī Rīgā, bet kuram visas viņa dzīves laikā nav sarūpēta neviena personiskā manta? Viņu atvedīs kā virtuves galdu vai krēslu uz pilnīgi citu pilsētu ar rokās iespiestu piezīmju līmlapiņu un vienu iepirkumu maisiņu, kurā salikti pieci krekli, viens džemperis, bikses, zeķes. Bet nevienas personiskās mantas, kas liecinātu, ka viņš ir ne tikai aprūpēts no fizisko vajadzību viedokļa, bet arī dzīvojis cilvēka cienīgu dzīvi. Šis stāsts nav izdomāts, tas ir reāls stāsts par reālu cilvēku un to, kā mēs attiecamies pret tiem... kuri «necīnās».

Inga Šķestere no Latvijas Kustības par neatkarīgu dzīvi uzsver, ka jautājums par deinstitucionalizāciju un cilvēku ar invaliditāti dzīvi sabiedrībā nav labdarība, tas ir cilvēktiesību jautājums. Tās ir ikviena cilvēka tiesības dzīvot sabiedrībā. Viņa savos secinājumos par to, kā pašlaik šie jautājumi tiek risināti, ir skarba. «Mūsu dienas centrā uz galda ir puzle, un viena meitene centās to salikt tā, kā viņai labāk patika, bet ne atbilstoši puzles zīmējumam, un tos puzles gabaliņus, kas īsti neiekļāvās, viņi piespieda, tieši tā tagad notiek ar dzīves sabiedrībā projektu Latvijā - mēs visu liekam mehāniski un vēl piespiežam, lai turētos kopā,» saka Inga Šķestere. Dienas centru apmeklē cilvēki ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, un, kā secinājusi Inga, viņiem deinstitucionalizācija vispār nav paredzēta. Vajadzētu sākt ar to, ka cilvēkus valsts sociālās aprūpes centros vairs neievietotu, taču pašlaik notiek divvirzienu process - pēc ekspertes domām, tas nav savienojams. «Ja mēs skatāmies uz cilvēkiem kā uz pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, mēs nevaram vienlaikus skatīties uz abiem šiem variantiem - gan censties panākt, lai cilvēki dzīvo sabiedrībā, bet citiem cilvēkiem teikt - nē, jums tomēr jādzīvo aprūpes centros. Tas nerunā par dzīvi sabiedrībā visiem cilvēkiem,» saka Inga Šķestere. Arī Tiesībsarga biroja speciāliste Inga Zonenberga atgādināja: maldīgs priekšstats ir par to, ka šis deinstitucionalizācijas process attiecas tikai uz institūcijās dzīvojošiem, svarīgi šo atbalstu pavērst ģimeņu virzienā, lai ģimenes nebūtu spiestas bērnu ievietot aprūpes iestādē. Dati par valsts sociālās aprūpes centros ievietoto bērnu skaitu pēc vecāku iesnieguma šokē: no kopējā bērnu skaita tie ir teju 30 procenti. Puse vecāku saskārušies ar ieteikumu bērnu ar invaliditāti ievietot bērnunamā, un daudzos gadījumos šo ieteikumu izteicis mediķis vai amatpersona. Kāds teiks, ka šāds ieteikums ir labu domu vadīts (kā gan jūs tiksiet galā ar slimu bērnu?), bet, manuprāt, tas apliecina mūsu valsts sociālās politikas nespēju izveidot tādu sociālā atbalsta sistēmu, kad ne šāds piedāvājums, ne jautājums nebūtu vietā ne no viena aspekta.

***

Tematiskais pielikums personām ar invaliditāti Atbalsta plecs ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Atbalsta plecs publicēto rakstu saturu atbild Neatkarīgā Rīta Avīze.

Neatkarīgā Rīta Avīze gaidīs jūsu ieteikumus, pieredzes stāstus, jautājumus uz e-pastu: atbalstaplecs@nra.lv

https://nra.lv/latvija/265305-cilveka-tiesibas-ne-labdariba.htm