Jāspēj izdarīt pašam
"Mans darba stāžs ir trīs gadi un deviņi mēneši: ir darba pieredze privātā uzņēmumā, nevalstiskā organizācijā, un tagad strādāju valsts iestādē," stāsta Aleksis Sarma.
Viņš vēl darbojas kā brīvprātīgais divās nevalstiskās organizācijās. Viena no tām ir biedrība "Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi", otra – biedrība "3x3", kam Aleksis veido datubāzi un ir trīs saietu logo autors. Turklāt viņš ik gadu piedalās vismaz vienā no diviem "3x3" saietiem, kas vasarā notiek Latvijā.

Sabiedrība kļūst tolerantāka

Šajās nometnēs ir daudz bērnu, un ne viens vien vecākiem uzdod jautājumu: "Kāpēc Aleksim tik mazas rociņas, nav tādas kā citiem?" (Vienu šādu sarunu arī es šovasar dzirdēju), un tad ģimenē ir iegansts bērniem izskaidrot, ka mūsu vidū ir dažādi cilvēki, arī ar iedzimtu invaliditāti kā Aleksim, kustību traucējumiem, un ka mēs sirsnīgi un labvēlīgi izturamies pret visiem. Aleksis gan atceras pirms astoņiem gadiem dienas centrā dzirdētu sarunu, kur kāda vecmāmiņa uz bērna jautājumu "Kāpēc tas puisis ir tāds?" – atbildējusi savdabīgi: "Tāpēc, ka viņš bērnībā bija nepaklausīgs!" Aleksis nodomājis: nu kāpēc tu stāsti mazdēlam muļķības! Puika būs paklausīgs un neizbaudīs bērnību? Ir drusku jādomā, ko saka bērnam! Uz manu jautājumu, vai sabiedrībā būtu vairāk jāstāsta par cilvēkiem ar invaliditāti, Aleksis atbild: "Izglītojošs darbs būtu vajadzīgs. Vai nu medijos, vai jārīko tikšanās." Viņš vērtē, ka beidzamajā laikā sabiedrība, pateicoties paralimpiešiem, vairāk uzzina un kļūst tolerantāka." Viņš secina, ka cilvēki ir atsaucīgi palīdzēt, piemēram, gadījumos, kad veikalā Aleksis palūdz viņam padot kādu preci no augstāka plaukta, kam pats netiek klāt.

Pirmā pieredze – augstskolā "Attīstība"

Pēc vidusskolas beigšanas Aleksis sāka studēt Latvijas Universitātē vēsturi. Taču pēc diviem semestriem saprata, ka tā nebūs viņa joma, jo darbs muzejā nešķita piemērots un nevilināja arī pedagoga darbs. Privātā augstskolā "Attīstība", studējot neklātienē sociālā darba organizāciju, ieguva bakalaura grādu. Pēdējā kursā puisi augstskola pieņēma darbā uz pusslodzi par lietvedi. Tā viņš ieguva pirmo pieredzi un izlēma papildus mācīties arī lietvedību. Divus gadus Aleksis strādāja subsidētajā darba vietā Invalīdu un viņu draugu apvienībā "Apeirons", un, tuvojoties projekta termiņa beigām, meklēja nākamo iespēju, sūtot pieteikumus un CV tām Nodarbinātības valsts aģentūras mājas lapā atrastajiem uzņēmumiem un iestādēm, kas meklēja darbiniekus. Uz darba intervijām viņu aicināja piecās vietās. Viena no tām bija Valsts robežsardze. Tur A. Sarma tagad pilda lietveža pienākumus, nodrošinot dokumentu apriti.

Ieminos, ka, turpinoties tehnoloģiju attīstībai, varbūt pēc gadiem desmit lietvežu kļūs stipri mazāk. Vai Aleksis ir domājis arī, ko vēl citu varētu darīt? Puisis teic, ka ar sociālā darbinieka izglītību būtu iespējams strādāt kādā dienas centrā. Viņš teic, ka darbs ar dokumentiem patīk un pagaidām par desmit gadu tālu nākotni nedomā, taču uz izaugsmes perspektīvām jau šogad vai nākamgad gan cer.

Kad lūdzu pavērtēt, cik grūti vai viegli atrast darbu personai ar invaliditāti, Aleksis atbild, ka visbiežāk darba devējs prasa, lai cilvēkam jau būtu vismaz viena vai divu gadu pieredze. Bet ikvienam taču kāda darba vieta ir pirmā. Turklāt daudz kur prasa labas svešvalodu zināšanas, visbiežāk – angļu un krievu valodu. Diemžēl Aleksim pamatskolā angļu valoda mācīta pavisam švaki, un, ja trūkst labu pamatu, vēlāk ir grūti labi apgūt valodu. Viņš spriež, ka darba devēji piesardzīgi ir tādēļ, ka Darba likumā noteikts: aizliegts uzteikt līgumu ar darbinieku, ja viņš atzīts par personu ar invaliditāti, izņemot atsevišķos likumā paredzētos gadījumus.

Par neatkarīgi dzīvi

Aleksis dzīvo kopā ar vecākiem. Viņš ir iemācījies daudzus ikdienas darbus, piemēram, spēj pats pagatavot vienkāršākos ēdienus – uzcept olu, desiņas. Viņš stāsta, ka daudz pārdomājis pēc kāda sarīkojumu biedrībā "Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi". Tajā noritējusi tikšanās ar vecākiem, kam bērni ar invaliditāti. Ieradies kāds tēvs ar dēlu, kam viegli garīgās attīstības traucējumi, tāpēc puisis gluži patstāvīgi dzīvot nespētu, taču grupu dzīvoklī gan. Šis tēvs, jau stipri gados, apgalvojis: "Kamēr esmu dzīvs, es rūpēšos par viņu!" Biedrības priekšsēdētāja teikusi: "Labi. Bet, kad jūs aiziesit aizsaulē, ko viņš darīs?"

Aleksis saka: "Pārdomāju arī par savu dzīvi – ja kaut kad es sākšu dzīvot atsevišķi un ja iemācīšos par sevi atbildēt, tad varbūt varēšu palīdzēt saviem vecākiem, kad viņi būs veci, spēšu uzņemties organizatoriski kārtot lietas. Man ir arī brālis, bet jāspēj arī pašam izdarīt, nevar paļauties tikai uz brāli."

DACE KOKAREVIČA

Publikācijas projektā "Cieņpilnu dzīvi visiem" finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Latvijas Avīze”


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *