Ar uzbraukšanas rampu vien nepietiek
Izraēlas invalīdu atbalsta organizācija dalās pieredzē par pieejamības veicināšanu
“Cilvēki ar invaliditāti ir pelnījuši ne vien iespēju fiziski iekļūt dažādās iestādēs un uzņēmumos, bet arī to, lai pēc iekļūšanas varētu saņemt tādu pašu attieksmi un apkalpošanu kā veselie. Lai apkalpojošais personāls pret viņiem neizturētos ar bailēm, aizdomām vai, gluži otrādi – pārmērīgu žēlumu,” teic organizācijas “Access Israel” izpilddirektore Mišala Rimona. “Access Israel” ir 1999. gadā dibināta Izraēlas nevalstiskā organizācija ar mērķi uzlabot vides pieejamību un dzīves kvalitāti personām ar īpašām vajadzībām un senioriem. Tā ir viena no ietekmīgākajām nevalstiskajām organizācijām savā valstī un īsteno kampaņas arī ārpus Izraēlas robežām. Nesen organizācija viesojās Latvijā, lai dalītos ar savu pieredzi pieejamas vides veidošanā un pasmeltos arī šo to no Latvijas prakses.

“Latvija joprojām veic milzu darbu fiziskās pieejamības veicināšanā. Tā ir ļoti svarīga, bet ar to vien nepietiek,” teic Mišala. Iestāde vai uzņēmums var aprīkot savu ieeju ar ērtu uzbraukšanas rampu vai liftu cilvēkiem ratiņkrēslos, var piemērot iekštelpas viņu vajadzībām. Taču, ja iestādes darbinieki nezina, kā apkalpot cilvēkus ar invaliditāti, tad šāda iestāde joprojām nevar tikt uzskatīta par pieejamu. “Mūsu pieredze rāda, ka invalīdi izvairās apmeklēt iestādes ne tādēļ, ka tās nebūtu fiziski pieejamas, bet tādēļ, ka darbinieku attieksme liek viņiem justies neērti,” novērojusi Mišala.

“Access Israel” pārstāvji izdala trīs pieejamības veidus. Pirmā ir fiziskā pieejamība jeb infrastruktūra (uzbraukšanas rampas, lifti, luksofori ar skaņas signāliem, taktilie apzīmējumi uz ietvēm un tamlīdzīgi). Otrā ir pakalpojumu pieejamība – iespēja invalīdiem saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. Organizācijas pārstāvji lepojas, ka Izraēla ir teju vienīgā valsts pasaulē, kur ar likumu noteikts, ka tām iestādēm un uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus cilvēkiem, regulāri jāapmāca apkalpojošais personāls darbam ar invalīdiem. Trešā ir sociālā pieejamība. “Šī ir sarežģītākā, bet svarīgākā daļa. Tā ietver sabiedrības attieksmes un izpratnes maiņu. Lai invalīdi tiktu uzlūkoti bez aizdomām, nicinājuma vai pārmērīga žēluma – gluži vienkārši kā normāli, tikai atšķirīgi sabiedrības locekļi,” skaidro “Access Israel” vadītāja.

Tiekoties ar Labklājības ministrijas un pašvaldību atbildīgajām amatpersonām, “Access Israel” pārstāvji ne reizi vien dzirdējuši atrunu – “mēs vispirms tiksim galā ar fizisko pieejamību un tad domāsim par pārējo”. Mišala šādai amatpersonu attieksmei totāli nepiekrīt: “Šādā veidā invalīdi mūžīgi paliks mājās, jo fiziskās pieejamības uzlabošana ir nebeidzams process. Visām pieejamības formām jātiek attīstītām vienlaikus.”

Tā kā ar fiziskās pieejamības uzlabošanu Latvija pati tiek galā, savas vizītes laikā “Access Israel” delegācija galvenokārt lika uzsvaru uz sabiedrības izpratnes veicināšanu. Organizācijas pārstāvji kopā ar Latvijas invalīdu un viņu draugu apvienību “Apeirons” ar lekcijām viesojās vairākās skolās, tikās ar Labklājības ministrijas un pašvaldību atbildīgajām amatpersonām. Ielu akcijās aicināja garāmgājējus iejusties invalīdu dzīvē, paveicot dažādus uzdevumus ar aizsietām acīm, aizbāztām ausīm, sēžot ratiņkrēslā vai bez pirkstu lietošanas. Tika rīkotas arī vairākas pieņemšanas politiķiem un viedokļu līderiem, bet arī tajās, līdzīgi kā ielu akcijās, ar maltīti vai dzēriena glāzi nācās tikt galā, iejūtoties neredzīgu, nedzirdīgu un pirkstus zaudējušu cilvēku lomā.

Kopā ar organizācijas pārstāvjiem visus šos pasākumus apmeklēja arī invalīdi no Izraēlas, kas dalījās ar savu pieredzi. Šona, kas pieaugušā vecumā zaudēja redzi un tika atlaista no darba, paliekot mājās ar mazu bērnu, ir izaudzinājusi divus bērnus un kļuvusi par neredzīgo boulinga čempioni, nodarbojas ar skriešanu un dejošanu. Ada, kura pēc neveiksmīga kritiena darbā ir paralizēta no jostasvietas uz leju, bet turpina pilnvērtīgi dzīvot. Un nedzirdīgā Šošana, kurai bērnībā diagnosticēti garīgās attīstības traucējumi, jo meitene nav klausījusi, līdz reiz atklājies, ka viņa vienkārši nedzird.

“Visbriesmīgākais bija iejusties akla cilvēka lomā. Ja nestrādā rokas vai kājas, tad tas arī ir traki, bet, ja tu esi palicis tumsā, tad tas ir vienkārši briesmīgi,” pēc dalības “Access Israel” rīkotajās “vakariņās ar izaicinājumu” atzina ētera personība Baiba Sipeniece-Gavare. Viņa gan uzskata, ka kopumā Latvijas sabiedrība ir saprotoša pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Latvijā tādu ir ap 180 000, tātad gandrīz katra ģimene ar to saskārusies tiešā veidā. Viņasprāt, šādas vakariņas būtu noderīga terapija daudziem ar dzīvi neapmierinātajiem čīkstuļiem, lai viņi prastu novērtēt savu veselību.

“Access Israel” rīkotās vakariņas Rīgā apmeklēja arī labklājības ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”). Viņš gan nepiekrīt apgalvojumam, ka Latvijā tiekot domāts tikai par fizisko pieejamību. “Mēs apzināmies, ka šis jautājums ir daudz globālāks, un attiecīgi arī rīkojamies, lai iekļautu cilvēkus ar invaliditāti darba un patēriņa tirgū, jo pašlaik mums diemžēl aptuveni 180 000 cilvēku no tā izslēgti viņu īpašo vajadzību dēļ. Kopā ar Nodarbinātības valsts aģentūru un organizāciju “Sustento” īstenojam projektu par invalīdu motivēšanu iesaistīties darba tirgū,” teica ministrs. No izraēliešu stāstiem viņu visvairāk iedvesmojis apstāklis, ka tur pārmaiņas sabiedrības attieksmē panāktas tikai apmēram 10 gadu laikā. “Tas nozīmē, ka būtiskas pārmaiņas sabiedrības attieksmē var panākt salīdzinoši īsā laikā. Šķiet, viņu veiksmes atslēga bija tas, ka procesā iesaistījās dažādas organizācijas, kas spēja sadarboties, nevis pretnostatīt vienu grupu otrai,” secina ministrs.

Pie līdzīgas atziņas pēc tikšanās ar “Access Israel” pārstāvjiem nonācis arī “Apeirona” vadītājs Ivars Balodis: “Mēs it kā mēģinām sadarboties, bet ierobežota finansējuma apstākļos organizācijas konkurē par finansējumu saviem projektiem. Tā vietā, lai kopīgi virzītos uz vienu mērķi, nedzirdīgie cīnās ar neredzīgiem un tamlīdzīgi. Izraēlā viņi atrod kopīgu valodu un savas darbības, piemēram, zīmju valodas mācīšanu, izvērš nevis kā terminētus kampaņveida projektus, bet kā pastāvīgas aktivitātes.” Izraēlā noteikta kārtība, ka pakalpojumu sniedzējiem jāapgūst darbs ar invalīdiem. “Apeirons” mēģina līdzīgas prasības panākt arī Latvijas likumos.

Tomēr bija arī idejas, ko izraēlieši var pamācīties no mums. Viņus īpaši uzrunājis “Apeirona” projekts par auklīšu nodrošināšanu, kas palīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām apkopt savus bērnus.

Ģirts Zvirbulis

Publikācijas projektā "Cieņpilnu dzīvi visiem" finansiāli atbalsta  Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild "Latvijas Avīze". 


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *