Nebaidīties, bet izprast un palīdzēt
Kāpēc dažkārt cilvēki mēdz baidīties no personām ar garīgās attīstības traucējumiem, un kā izglītot sabiedrību, lai situāciju mainītu – par šo tematu ar psiholoģi Daci Bērziņu sarunājās "Latvijas Avīzes" žurnāliste Dace Kokareviča.
Vai ir pētījumi, kas atbild uz jautājumu:  kāpēc cilvēki mēdz baidīties no personām ar garīgās attīstības traucējumiem?

D. Bērziņa:  Starptautiskajā speciālistu saziņā šobrīd lietotais jēdziens ir cilvēki ar "mental retardation",  latviski to pieņemts tulkot "garīgās attīstības traucējumi". Šiem cilvēkiem ir grūti izprast abstraktus, vispārinošus jēdzienus un simbolus, norišu loģisko secību, viņu pasaules izpratne galvenokārt balstās konkrētajā pieredzē. Viņi var atšķirt skaņas, bet nesaprast burtus, kuri apzīmē skaņas; viņi var saskaitīt konkrētus priekšmetus, t. i., atšķirt skaitu, bet neizprast veiktās darbības pierakstu ar cipariem; viņi var saprast, ka nauda ir tas, kas jādod veikalā, lai kaut ko saņemtu pretī, bet neizprot  nozīmi cipariem, kuri ir uzrakstīti uz naudas. Var neizprast laika jēdzienus: "vakar", "pēc gada" u. tml. Tai pašā laikā socializācijas procesā viņi ir atradušies starp cilvēkiem, kuri visas šīs lietas veic, tādēļ ir iemācījušies atdarināt gan jēdzienus, gan darbības, taču neizprotot to būtību.

Sociālā psiholoģija apraksta fenomenu "bailes no citādības". Kāpēc? Tāpēc, ka atšķirīgs var būt potenciāli bīstams.  Bet līdz ar to bailes aktivizē kādu no instinktīvajām aizsargreakcijām: bēgt, slēpties, cīnīties.  Ir pētījumi  par to, kā vispār sabiedrībā izpaužas "bailes no citādības", bet attieksmēs pret atsevišķiem "citādības" veidiem (arī garīgās attīstības traucējumiem)  vienkārši  tiek konstatēts, ka  jebkurā gadījumā izpaužas vispārīgie baiļu aizsargmehānismi, kuriem, protams, ir ļoti daudzveidīgi un individualizēti  izpausmju veidi. Piemēram, speciālās skolas un pansionāti tiek iekārtoti nomaļās vietās – tie ir centieni nevis pašiem noslēpties, bet gan "noslēpt citādos"; redzam, ka cilvēks ar kaut ko netiek galā (atrast vajadzīgo vietu, transportu,  saskaitīt naudu, u. tml.), bet izliekamies, ka neredzam, – tā ir bēgšana no nepieciešamības iesaistīties;  apzināti apsmiet, pazemot, radīt viņam šķēršļus un pārākumā noskatīties, dusmoties uz cilvēku, ja viņš kaut ko nesaprot un netiek galā, – tā ir cīnīšanās, lai izceltu savu pārākumu.

Ir veidi, kā pārējiem palīdzēt iztēloties, kā jūtas cilvēks ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem. Bet kā  var palīdzēt citiem izprast, kā jūtas persona ar garīgās attīstības traucējumiem?

Modelēt situācijas, kurās jebkuram cilvēkam būtu iespējams saprast, kā pasauli uztver un saprot otrs cilvēks ar garīgās attīstības traucējumiem, praktiski nav iespējams.  Pirmkārt, tādēļ, ka šie traucējumi var būt dažādi gan pēc smaguma, gan arī var ļoti atšķirties cilvēka individuālā pieredze, kura ir veidojusi viņa izpratni par lietām. Otrkārt, ja ar salīdzinoši vienkāršiem paņēmieniem mēs varam "izslēgt" savu redzi, dzirdi, kustības, tad "izslēgt" savu abstrakto domāšanu, simbolu un jēdzienu izpratni  nav iespējams: mēs taču nevaram pārstāt saprast to, ko saprotam; pēkšņi neprast lasīt, ja visu laiku to pratām…  Vienīgais ceļš – tāds pats, kā mēs saprotam mazus bērnus:  vērojam viņus darbībā, klausāmies, kā un par ko viņi runā,  un no tā, kā viņi darbojas un izsaka savas domas vārdos, varam secināt, kā viņi domā un saprot pasauli.

Kā par cilvēkiem ar invaliditāti runāt ar skolas vecuma bērniem, lai viņi saprot, ko tas nozīmē, un lai veicinātu viņos līdzcietību?

Doma par to, ka ir kaut kādi "īpašie bērni", pret kuriem "parastajiem bērniem" būtu jāattīsta līdzcietības izjūta, ir aplama savā pamatnostādnē. Tas bērnā veido izpratni, ka pret dažiem bērniem, ja viņi kaut ko nespēj saprast vai izdarīt, apkārtējie būs saprotoši, bet, "ja es kaut ko nesapratīšu vai neizdarīšu, tad man sapratne un pretimnākšana nepienākas, jo man taču nav nekādu acīmredzamu problēmu"! Tad ar laiku bērniem izveidojas sarūgtinājums:  kāpēc vieni ir pelnījuši sapratni un iecietību, bet es neesmu! Labāk ir bērniem skaidrot, ka katram cilvēkam ir savas stiprās un savas vājās puses un šis konkrētais cilvēks pasauli uztver un saprot citādi. Labi, ja mēs bērnam varam konkrēti izstāstīt, kā tieši šī citādība izpaužas, ar kādām ikdienas grūtībām jāsastopas šiem cilvēkiem. Un paskaidrot, ka tāpat, kā tev gribas, lai kāds palīdz, ja tu ar kaut ko netiec galā, arī šiem cilvēkiem dažkārt ir vajadzīga citu cilvēku palīdzība. Svarīgi ir saprast: bērns būs saprotošs un atsaucīgs, lai palīdzētu citiem cilvēkiem ar grūtībām tikai tad, ja viņš būs pieradis, ka arī pret viņu citi būs saprotoši un pats saņems palīdzību gadījumos, kad netiks ar kaut ko galā. Labāk un dabiskāk šo cilvēku citādību uztver un saprot tieši pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērni, tad arī būtu jāizmanto iespēja bērniem ļaut iepazīties ar dažādiem cilvēkiem. Jo agrīnākā vecumā bērns iepazīsies ar viņiem, jo drošāks viņš jutīsies kopā ar šiem cilvēkiem arī tad, kad izaugs lielāks.

Vai būtu jāizglīto, piemēram, veikalu personāls, lai palīdz iepirkties cilvēkiem, kuri paši nespēj saskaitīt naudu?

Pirms apmēram 10 gadiem Latvijā bija  Eiropas projekts, kad darbavietas tika atbalstītas, ja tajās ņēma darbā cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem. Tad arī gan iestāžu vadītāji, gan citi darbinieki tika apmācīti, kā tieši pasauli saprot šie cilvēki, kā ar viņiem komunicēt, kādas instrukcijas viņi saprot, kādas nesaprot; kādus darbus šie cilvēki veic ļoti labi, bet kādus labāk viņiem neuzticēt. Projekts beidzās, sabiedrības izglītošana apsīka… Bet ne tikai veikalu, arī visu citu iestāžu darbiniekiem, kurās vēršas cilvēki ar dažāda veida invaliditāti, tai skaitā ar garīgās attīstības traucējumiem, būtu nepieciešama apmācība, kas tieši sagādā grūtības šiem cilvēkiem un kāda adekvāta palīdzība no darbinieku puses būtu nepieciešama. Arī pildot dažāda veida birokrātiskās prasības, piemēram, par oficiālu dokumentu noformēšanu, būtu jāparedz gadījumi, kā rīkoties, ja cilvēks, piemēram, sadzīviski tiek visai labi galā, bet neprot ne lasīt, ne rakstīt. Starp citu, piemēram, pat cilvēkiem ar disleksiju (un vienlaikus augstām intelektuālām spējām) var būt grūtības dažādu iesniegumu u.c. dokumentu uzrakstīšanā – kur nu vēl cilvēkiem ar abstraktās un simboliskās domāšanas grūtībām.

Publikācijas projektā "Cieņpilnu dzīvi visiem" finansiāli atbalsta  Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild "Latvijas Avīze". 


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *