Lai atgrieztos dzīvē
Viens no pirmajiem soļiem, lai cilvēks ar funkcionāliem ierobežojumiem spētu pilnvērtīgi piedalīties dzīvē, ir rehabilitācija. Kādā situācijā esam pēc 25 gadiem un cik šī sistēma pati ir funkcionējoša ar savu patieso pirmuzdevumu, stāsta rehabilitācijas medicīnas aizsācējs Latvijā, Latvijas Rehabilitācijas profesionālo organizāciju apvienības prezidents, Veselības ministrijas galvenais speciālists rehabilitācijas medicīnā, profesors Aivars Vētra.
Ja vari, jāstrādā

Mēs esam izgājuši smagu attīstības ceļu – no nulles esam radījuši profesionālas rehabilitācijas izglītības sistēmu. Tajā pašā laikā mums nav izdevies radīt rehabilitācijas sistēmu, ko pieprasītu visi cilvēki, tajā skaitā cilvēku ar invaliditāti  organizācijas. Tās no mums pieprasa labu funkcionālu rezultātu, saglabājot viņiem domātās privilēģijas. Līdz ar to mūsu piedāvājumam nav plaša adresāta. Otra problēma šajā aspektā ir, ka mēs nejūtam pilsoniskumā balstītu atbalstu no organizācijām cilvēkiem ar invaliditāti, kas cenšas rosināt domu, ka, ja tev ir funkcionēšanas ierobežojumi, bet tu vari strādāt, tev ir jāstrādā, ja tu vari pats tikt ar sevi galā, tad tev nav vajadzīgs asistents u. tml. Sustento šajā ziņā ir rets izņēmums.

Invaliditātes pensiju daudzus gadus piešķīra pēc diagnozes, šobrīd mēģina dot pēc funkcionēšanas stāvokļa, bet tāpat tā sistēma īsti sakārtota nav. Sabiedrībā par maz uzmanības tiek pievērsts tam, ka veselība nozīmē cilvēka labu funkcionēšanu. Tagad visos līmeņos, runājot arī par veselības reformu, funkcionēšana vispār netiek pieminēta. Tikai runā par to, ka ātrāk diagnosticēsim, ātrāk sāksim ārstēt. Kāpēc? Ja paskatāmies no aizliegtā medicīnas ekonomikas viedokļa, tad ātra nāve sabiedrībai izmaksā lētāk... Mums ir ļoti svarīgi runāt par to, ka dzīvība ne tikai jāizglābj, bet jādod šiem cilvēkiem iespēja izglābto dzīvību likt lietā! Protams, nav jautājums, vai vispār glābt dzīvību. Ārsts darīs visu, lai dzīvību izglābtu, bet vairāk uzmanības jāpievērš tam, lai pēc tam ar šo dzīvību veicinātu sabiedrības augšupeju.

Mūsdienu medicīnas pieeja ir, ka, jau sākot glābt dzīvību, jāzina, kas notiks ar šo cilvēku pēc tam. Pārfrazēšu kāda pazīstama advokāta teicienu: par pārcelšanas maksu jāvienojas šinī upes krastā (viņš gan to bija domājis citā kontekstā). Sākot glābt dzīvību, mums jāzina, piemēram, cik svarīga ir kreisās rokas piektā pirksta gala falanga, jo cilvēkam, kas pelna naudu ar slotu, tā ir viena vērtība, bet pianistam – pilnīgi cita. Ja amputējam kāju, tad svarīgi zināt, ar kādu protēzi pacients varēs sasniegt tādu mobilitātes pakāpi, kas apmierinās viņa dzīves kvalitāti.

Tas modelis, ka pēc operācijas nākamie speciālisti domās, ko darīt tālāk, ir novecojis, un pret to vajadzētu cīnīties.

Joma profesionāļu rokās

Mēs ļoti pretojamies Labklājības ministrijai, ka profesionāli veicami pakalpojumi ir jānodod cilvēku ar invaliditāti biedrībām. Profesionālā rehabilitācija, tehniskie palīglīdzekļi un vēl daudzas citas lietas nav pašaprūpes pakalpojums. Ja rīkojas šādi, tad nav jēgas mācīt profesionāļus. 1992. gadā nebija neviena rehabilitācijas profesionāļa, šobrīd no visiem medicīnas izglītību ieguvušajiem apmēram 10% ir vai nu fizioterapeiti, vai ergoterapeiti – ap 2000 rehabilitācijas speciālistu. Tas ir ļoti daudz. Slikts piemērs ir Nedzirdīgo savienības pārziņā esošie dzirdes aparāti un iestāšanās pret kohleārajiem implantiem. Otra lieta – aiz dažām cilvēku ar invaliditāti sabiedriskajām organizācijām stāv tikai kādi trīs cilvēki, kuru darbs balstās uz sūdzībām ministrijai, un realitātē sistēma tiek pielāgota tiem, kam labāks PR. Tādējādi tiek noārdīta profesionālas rehabilitācijas sistēma.

Priekšlikumi nozares sakārtošanai

Viens mūsu lielais priekšlikums jaunajai apdrošināšanas sistēmai ir, ka sociālais budžets būtu jānovirza rehabilitācijai, darba spēju un mācībspēju atjaunošanai. Otrs – mēs bažījamies par Veselības ministrijas solījumiem, ka, ja tikai par 30% ceļ tarifus, vai izdosies par 80% pacelt algu ārstiem un terapeitiem un visiem pārējiem. Trešais – mēs esam par to, ka rehabilitācijas pakalpojums ir jābalsta uz objektīvu funkcionēšanas novērtēšanu un pēc iespējas starptautiskās funkcionēšanas klasifikācijas kategorijās. Mēs esam par to, ka ir jābūt standartizētiem rehabilitācijas plāniem ar konkrēti sasniedzamu rezultātu, nevis par cik grādiem, piemēram, spēsim vairāk roku kustināt, kas ir apakšuzdevums.

Rehabilitācijas mērķim ir jābūt aktivitāšu un līdzdalības līmenī – ātrāk varēs iet uz darbu, vispār varēs iet uz darbu, varēs pats tikt ārā no mājas pagalmā u. tml. Jā, ir grūti izmērīt sociālo līdzdalību, bet to var izdarīt.

Pakalpojumam faktiski būtu jābūt sociāli medicīniskam. Labs piemērs ir Kandavas sociālais dienests, kas vienlaikus ir veselības rehabilitācijas iestāde. Caur savu dienestu viņi apvieno līdzekļus: no veselības budžeta – fizioterapeitam, no sociālā – transportam. Cilvēku pie fizioterapeita ved turp un atpakaļ, tā tiek ietaupīts speciālista laiks un pakalpojumu dienā var saņemt daudz vairāk cilvēku. Caur šādu modeli varam fizioterapeitu ielikt arī primārajā aprūpē.

Valsts nodrošinājums

Mums ir jādiskutē par to, kas cilvēkam pienākas par valsts naudu. Valsts tarifi praktiski nesedz pakalpojuma pašizmaksu, tāpēc piedāvājumā daudz ir pilnas maksas pakalpojumu. Par monoprofesionāliem pakalpojumiem – par vingrošanu, masāžu, vannām vai citiem tamlīdzīgiem pakalpojumiem – valstij vispār nevajadzētu maksāt. Svarīgi ir valstij segt multiprofesionālās rehabilitācijas izdevumus, piemēram, pēc galvas traumas, jo tad ar labu rehabilitācijas potenciālu ir vajadzīga trīs mēnešu intensīva rehabilitācija. Tādus izdevumus lielākoties Latvijā neviens nevar atļauties, bet nelielām rehabilitācijas procedūrām gan var atrast. Mums ir jādomā arī par to, kādā veidā ar naudu stimulēt, lai rehabilitācija sākas tanī brīdī, kad cilvēku sāk ārstēt akūtā rehabilitācija, nevis pēc izārstēšanas, jo tad jau ir daudz par vēlu. Naudas jau vienmēr trūkst. Līdz krīzei mums bija apmēram 4% no veselības budžeta, šobrīd, man šķiet, ir zem 3%. Tātad pēc krīzes neesam atguvuši savu īpatsvaru veselības budžetā.

Koordinācija

Ir jābūt vienai datu bāzei par cilvēka funkcionēšanu, pēc kuras tiek vērtēts, kā viņš līdz tai sliktajai funkcionēšanai nonācis – vai cilvēkam piedāvāja, vai viņš atteicās, vai cilvēku mācīja, vai viņš nedarīja... Apdrošināšanas medicīnā tas varētu beigties arī ar sodiem.

Funkcionēšanas novērtēšanas pakalpojumam jābūt kompleksam un sabalansētam. Ja jāpanāk, ka cilvēks var pārvietoties bez citu palīdzības, tad paredzam viņam asistentu uz trim mēnešiem, kamēr ir rehabilitācija. Ja asistentu vajag arī pēc tam, tas nozīmē, ka rehabilitācijas pakalpojums bijis neveiksmīgs. Atbalstam jābūt mērķtiecīgam, un tam nav jāpārsniedz cilvēka dzīves kapacitāte, kāda viņam bija pirms tam. Ja viņš pirms tam visu dienu sēdēja pie televizora, tagad viņam nav jādod ierīce, kas ļauj rāpties kalnos.

Iespējams, ka vajadzētu pāriet uz to, ka visa koordinācija ir pašvaldības ziņā. Sociālais dienests būtu ideālais koordinētājs, kuram ir visa informācija par cilvēku, kam jāsniedz palīdzība.

Pašvaldībai jādod daudz lielāka atbildība gan par tehniskajiem palīglīdzekļiem, gan vēl kaut ko. Tagad ir tā – sienas nostiprinājumu, rokturi dod valsts, bet gads jāgaida rindā, toties dzīvokli remontē pašvaldība, kura uz gadu atliek remontu, jo tikai pēc gada dabūs rokturi.

 

Pārpublicēts no avīzes SUSTENTO Nr.9

www.sustento.lv


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *