Rīgas Vājredzīgo un Neredzīgo biedrības “Redzi mani” skats uz Vēju pilsētu
Galvaspilsētā dzīvojošo aktīvo cilvēku ar redzes invaliditāti un viņu atbalstītāju vēlme pašu spēkiem uzlabot savu ar invaliditāti saistīto dzīves kvalitāti ir rezultējusies ar Rīgas Vājredzīgo un Neredzīgo biedrības "Redzi mani" izveidi. Biedrībai ir apritējis gads, biedru skaits pamazām pieaug, un rodas vajadzība palūkoties uz citu līdzīgu nevalstisko organizāciju pieredzi. Tā kā Liepāja biedru vidū tiek uzskatīta par draudzīgāko pilsētu Latvijā cilvēkiem ar redzes traucējumiem, tad ar Rīgas Domes Labklājības departamenta atbalstu 17.augustā, pa ceļam ielūkojoties vēstures liecībās Karostas cietumā, devāmies paskatīties, kā strādā citi.
Zinot, ka daudzi lasītāji Liepājā jau ir viesojušies un ne reizi vien, šoreiz, par spīti tam, ka visas nelaimes sākas no salīdzināšanas, palūkošos uz redzēto no darba pozīcijām.

Biedrību rašanās un darbība

Liepājas Neredzīgo biedrības saknes meklējamas Latvijas Neredzīgo biedrības Liepājas teritoriālajā organizācijā, kura, pateicoties biedru saliedētībai 2005.gadā kļuva par patstāvīgu biedrību. Biedrība turpināja darboties tajās pašās telpās. Tur bija iespējams paplašināt darbību, labiekārtojot telpas atbilstoši nepieciešamībai.

Rīgā šāds scenārijs cieta sakāvi un RVNB "Redzi mani" 2015.gadā tika nodibināta kā jauna biedrība. Viss bija jāsāk no nekā. Tāpēc plānojot jebkuru darbību, jāizvērtē prioritātes - kam tieši telpa nepieciešama, cik tas maksā un cik biedriem tas ir nepieciešams.

Ierobežotie resursi ir savdabīgs indikators: ir cilvēki, kuri jautā pēc grezna ofisa, un ir tādi, kuri meklē vietu, kur darboties.

Tāpat interesants ir darbības vērtējums: viņiem tur Liepājā ir... Bet cik ilgā laikā tas ir sasniegts? Un vai tas viss nokrita no gaisa līdz ar biedrības reģistrēšanu Uzņēmumu reģistrā? Tātad atkal indikators: kurš ir gatavs strādāt un kurš tikai gaida rezultātu. Tas, kur būs RVNB "Redzi mani" pēc 10 gadiem, atkarīgs tikai no mums pašiem.

Liepājas Neredzīgo biedrībā tiek organizētas visdažādākās nodarbības biedriem gan sociālās rehabilitācijas, gan citu projektu ietvaros. Nodarbības tiek organizētas, pamatojoties uz biedru pieprasījumu. Tātad biedri ir aktīvi, nevis pasīvi izmanto piedāvājumu "X", kurš tapis pasniedzēja filosofiskajās pārdomās, vienkārši paskatoties griestos vai citā līdzīgā veidā.

Strādājot Rīgā vēl pirms RVNB "Redzi mani" tapšanas, bieži uzklausīju jautājumu: kādas nodarbības tagad ir pieejamas? Tas liek uzdot pretjautājumu - vai cilvēks tiešām vēlas pilveidoties vai vienkārši aizpildīt brīvo laiku. Arī brīvā laika pavadīšanas aktivitātes ir jāgrib, nevis vienkārši jāaizpilda laiks.

Dvēseles veldzes dārzs

Laika gaitā liepājnieki ir sarūpējuši Latvijā līdz šim nebijušu sociālās rehabilitācijas veidu - rehabilitāciju lauku vidē cilvēkiem ar redzes un cita veida invaliditāti. Lauku sētā, kas atrodas Pāvilostas novada Ziemupē, cilvēkiem ar invaliditāti ir iespēja gan atpūsties, gan pastrādāt dārzā vai kūtī, kā arī pamasēt pēdas, dodoties baskāju takā.

Protams, lauciniekiem var rasties jautājums - kas tur īpašs? Lauku sētu laukos ir, cik uziet. Kāpēc te vajag ko īpašu?

Mērķis, ar kādu katrs Dvēseles veldzes dārza apmeklētājs ierodas Ziemupē, var izrādīties katram savs. Viens grib atcerēties, kā strādājis dārzā bērnībā, cits, uzaudzis pilsētā, un beidzot grib iepazīt lauku vidi pēc pilnas programmas, kāds - uz brīdi aizbēgt no civilizācijas un steidzīgās pilsētas dzīves, vel kāds - pabūt atbalstošā lauku vidē vai vienkārši ekskursijā.

Dārzs ir interesants ikvienam, jo sniedz iespēju pasmaržot, pagaršot, aptaustīt un pašam darīt. RVNB "Redzi mani" biedri, visi kā viens, teica, ka Dvēseles veldzes dārzā labprāt atgrieztos. Vai tas notiks vienkārši tāpat vai kāda projekta ietvaros, to mēs vēl redzēsim.

Līga Ķikute, Žurnāls "Rosme" 9/2016


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *