27.jūnijs - nedzirdīgi neredzīgo komunikācijas diena.
Ko darīt, ja cilvēkam ir gan nopietni dzirdes, gan nopietni redzes traucējumi? Vai šāds cilvēks var iegūt izglītību un aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē? Pasaules pieredze rāda, ka zināmos apstākļos tas ir iespējams.
Laura Bridžmane

Laura Bridžmane (Laura Dewey Lynn Bridgman), dzimusi 1829., mirusi 1889. Gadā,  bija pirmais neredzīgi nedzirdīgais bērns, kurš spēja iegūt izglītību.

Dzirdi un redzi  Laura zaudēja divu gadu vecumā slimības rezultātā (šarlaks). Viņas vecāki bija fermeri. Lai gan vecāki Lauru mīlēja, viņiem bija maz laika ar viņu nodarboties. Lauras bērnību gaišāku padarījis kāds garīgi atpalicis kalps vārdā Asa, kuram bijuši arī runas traucējumi, un kurš tāpēc sazinājies ar zīmēm. Viņš iemācījis Laurai primitīvu zīmju valodu. Viņš zinājis arī indiāņu lietoto. līdzenumu cilšu zīmju valodu un iemācījis šīs zīmes Laurai. Meitene mājās iemācījās arī šūt un veikt elementārus mājsaimniecības darbus. Nav uzrakstīts kā tieši, bet par Lauru uzzināja Džeimss Barets no Dārtmūtas koledžas un pastāstīja par neparasto gadījumu savam kolēģim no medicīnas fakultātes, kurš bija atbraucis meiteni aplūkot un savukārt aizrakstījis Pērkinsa institūta direktoram Hovam. Tas nolēmis mēģināt meiteni apmācīt tālāk.

Pērkinsa Neredzīgo institūtā Laura iemācījās lasīt un rakstīt Braila rakstā. 1842.gada viņa kļuva slavena visā angļvalodīgajā pasaulē, jo par viņu ieinteresējās rakstnieks Čārzls Dikenss, kurš pieminēja viņu savās "Amerikas piezīmēs". Tieši Laura Bridžmane vēlāk bija iedvesmas avots Helēnas Kelleres vecākiem.

Helēna Kellere

Helēna Adamsa Kellere (Helen Adams Keller), dzimusi 1880. gada 27. jūnijā, mirusi 1968. gada 1. jūnijā, bija nedzirdīga un neredzīga amerikāņu rakstniece, skolotāja un kreisi noskaņota sabiedriskā darbiniece.

Redzi un dzirdi viņa zaudēja 19 mēnešu vecumā slimības rezultātā. Kad Helēna bija septiņus gadus veca, vecāki nolēma atrast viņai skolotāju. Pie Helēnas tika atsūtīta skolotāja Anna Salivana (Anne Sullivan), kura meitenei iemācīja komunicēt ar cilvēkiem, izmantojot rokas. Skolotāja rakstīja vārdus pa vienam burtam uz Helēnas plaukstiņas. Pirmais vārds esot bijis "ūdens". Vispirms skolotāja to uzrakstīja viņai uz rokas un tad pieveda Helēnu pie ūdens strūklas. Tādā veidā Helēna esot sapratusi, ka katram objektam pasaulē ir savs nosaukums.

1890. gadā Helēnas vecāki viņu nosūtīja uz Pērkinsa institūtu, kur viņa iemācījās arī runāt. 19 gadu vecumā Helēna devās uz Redklifas koledžu Masačūsetsā, kuru absolvēja 1904. gadā. Viņa ir pirmā nedzirdīgi-neredzīgā persona, kas ieguvusi bakalaura grādu humanitārajās zinātnēs. Vēlāk viņa aizstāvēja doktora disertāciju filosofijā un sarakstīja vairākas grāmatas par ētikas un kultūras jautājumiem

Jau 1903. gadā Helēna bija uzrakstījusi grāmatu par savu dzīvi, kuras nosaukums ir “Manas dzīves stāsts”. Vēlāk viņa uzrakstīja vēl 12 grāmatas, pēc kurām ir uzņemtas pat filmas. Savas dzīves laikā viņa palīdzēja citiem nabadzīgiem un akliem cilvēkiem, apceļoja pasauli, kā arī iestājās par sieviešu tiesībām.

Helēna Kellere iemācījās runāt ne vien angliski, bet arī vairākās citās valodās. Ja ņemam vērā, ka savas izrunas kontrolei viņa nevarēja izmantot dzirdi, tad varam tikai apbrīnot viņas talantu, neatlaidību un darbaspējas.

Olga Skorohodova

Krieviete Olga Skorohodova (1911.-1982.) dzirdi un redzi sāka zaudēt piecu gadu vecumā pēc meningīta. Līdz 11-13.gadu vecumam ar labo ausi viņa vēl dzirdēja skaļu balsi, bet 14. gadu vecumā dzirdi zaudēja pavisam. 1922.gada viņu nosūtīja uz neredzīgo bērnu skolu Odesā, bet 3 gadus vēlāk viņa nokļuva nedzirdīgi-neredzīgo skolā-klīnikā Harkovā. Šo skolu bija izveidojis profesors Ivans Sokoļanskis. Viņam izdevās atjaunot Olgas runas prasmi, un meitene sāka rakstīt dienasgrāmatu.

1947. gada iznāca Olga Skorohodovas gramata “Kā es izprotu apkārtējo pasauli”, kas izraisīja lielu defektologu interesi. 1954.gadā šī grāmata tika papildināta ar otro daļu. 1972. gadā grāmata tika papildināta un izdota vēlreiz ar nosaukumu “Kā es uztveru, pieņemu un saprotu apkārtējo pasauli”

Olga Skorohodova bija vienīgā nedzirdīgi-neredzīgā zinātniskā līdzstrādniece PSRS Pedagoģijas akadēmijas defektoloģijas institūtā. Neskatoties uz pilnīgu dzirdes un redzes zaudējumu, viņa sarakstīja daudzus zinātniskus darbus, kas attiecās uz nedzirdīgi-neredzīgo bērnu attīstību, audzināšanu un apmācību.

Internetā krievu un angļu valodā lasāms arī kāds Olgas Skorohodovas sacerēts dzejolis: https://med-cat.dreamwidth.org/2416836.html 

Psiholoģijas studentu četrinieks Maskavā.

70-kilometrus no Maskavas atrodas pilsētiņa Sergijevo Posada, kurā 1962.gadā tika atvērta speciāla skola-bērnunams nedzirdīgi neredzīgiem bērniem (agrāk pazīstams kā Zagorskas bērnu nams)  Šāda skola bija vienīgā bijušajā Padomju Savienībā, un tā pastāv arī mūsdienās.

1971. gada februārī četri šīs skolas audzēkņi Aleksandrs Suvorovs, Jurijs Lerners, Sergejs Sirotkins un Natālija Korņejeva tika pārvesti uz Maskavu, kur sāka mācīties eksperimentālā grupā, kas tika noorganizēta pie Defektoloģijas institūta. Šim eksperimentam vajadzēja pierādīt, ka nedzirdīgi un neredzīgi bērni spēj adaptēties sabiedrībā, iegūt augstāko izglītību un strādāt zinātnisko darbu. Visi četri šī eksperimenta dalībnieki iestājās Maskavas Universitātes psiholoģijas fakultātē.

Piecu gadu laikā nedzirdīgi-neredzīgo studentu apmācībai tika iztērēts ļoti daudz naudas. Katram no šiem četriem studentiem bija savs tulks, kurš pārvaldīja daktilo ābeci. Mācību materiāli tika nodrukāti Braila rakstā.

Kas bija šie cilvēki un kā izveidojās viņu turpmākā dzīve?

Aleksandrs Suvorovs (dz.1953) redzi zaudēja trīs gadu vecumā.  Viņš var atšķirt tikai gaismu no tumsas. Sākumā Aleksandrs mācījās neredzīgo skolā, spēja bajānu, bet deviņu gadu vecumā zaudēja arī dzirdi. Mūziku viņš mīl joprojām, taču, lai to dzirdētu, skaņa jāieslēdz pilnā skaļumā un austiņas jāpiespiež cieši pie ausīm.

Viņš ir pedagoģijas zinātņu doktors un sarakstījis vairākas grāmatas. Pirms dažiem gadiem par viņu uzņemta filma “Briljantā dzīve tumsā” https://youtu.be/B1shdhF8EGA

Aleksandrs Suvorovs uzskata, ka pašreizējas kompjūtertehnoloģijas ar iespēju izmantot Braila rakstu, padara viņu dzirdīgu un redzīgu.

Jurijs Lerners (1946.-2003.) 4 gadu vecumā saslima ar tuberkulozo meningītu, un 7 gadu vecumā pārstāja dzirdēt pavisam. Vecāki paši viņam mācīja daktilo ābeci: katrs burts kā rotaļlieta, ar kuru var spēlēties un izveidot no plastilīna. Zagorskas skolā viņš iestājās tikai 17 gadu vecumā, un viņam – runājošam un saprātīgam jaunietim -  tika dots uzdevums mācīt citus bērnus strādāt ar plastilīnu.

Pēc Maskavas universitātes beigšanas Jurijs Lerners sāka strādāt par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku PSRS Zinātņu akadēmijā. Taču viņa aicinājums bija un palika skulptūra, un vēlāk viņš beidza arī N.K.Krupskajas vārdā nosaukto Tautas Mākslas universitāti. Novodevičes kapsētā ir piemineklis viņa skolotājam Aleksandram Meščerjakovam, kas darināts pēc Lernera izveidotā krūšutēla.

Sergejs Sirotkins (1949.) bijis “visgrūtākais gadījums” redze un dzirde viņam pasliktinājās agrīnākā vecumā un viņa apmācību vadīja pats profesors Ivans Sokoļanskis.

Tagad Sergejs vada Krievijas neredzīgo biedrības rehabilitācijas institūta nedzirdīgi-neredzīgo nodaļu. Ar dzirdes aparāta palīdzību viņš var saklausīt pazīstama cilvēka balsi 2-3 metru attālumā.

Natālijai Korņejevai redzes un dzirdes pasliktināšanos novēroja jau divarpus gadu vecumā. Deviņu gadu vecumā meitene pārstāja redzēt, un vēl pēc diviem gadiem – arī dzirdēt. Taču jau drīz viņa sāka mācīties eksperimentālajā grupā.

Pēc  Maskavas universitātes beigšanas Nataša apprecējās ar cilvēku bez redzes un dzirdes problēmām un kļuva par divu meiteņu mammu. Viņas bērniem veselības problēmu nav. Abas pārvalda daktilo alfabētu un tādā veidā sazinās ar māti. Tagad viņa jau ir kļuvusi par vecmāmiņu.

Šāds eksperiments ar nedzirdīgi-neredzīgo studentu grupas apmācību Krievijā turpmāk vairs netika atkārtots. Pirmkārt jau finansiālu apsvērumu dēļ. Katram studentam bija vajadzīgs palīgs, sekretārs un daudz dažādu dārgu palīgierīču. Otra problēma ir paši bērni: katrs var izvēlēties specialitāti pēc saviem ieskatiem, un mākslīgi vienā fakultātē grupu savākt nevar.

Habena Girma

Bet kas notiek valstī, no kuras nākusi gan Laura Bridžmane, gan Helēna Kellere? Habena Girma (1980), kuras vecāki ir no Eritrejas, uzaugusi Oklendā, Kalifornijā. Arī viņas brālis ir nedzirdīgi neredzīgs. Ģimene iemācījusi viņai pacietību un izturību, kas pirms diviem gadiem ļāva viņai sekmīgi pabeigt Hārvarda universitātes juridisko fakultāti. Viņa ir nolēmusi turpmāk cīnīties par iekļaujošo izglītību un aizstāvēt cilvēku ar invaliditāti tiesības.

Protams, ka mūsdienās tehnoloģisko palīglīdzekļu ir daudz vairāk, un Habenai ir iespējas tos izmantot. Šajā video ir redzams, kā viņa sazinās ar ASV prezidentu Baraku Obamu:  https://youtu.be/OF1HvdkIu3s

Habenai ir arī sava mājaslapa https://habengirma.com/

Mollija Vata

Iemeslu, kāpēc cilvēks zaudē dzirdi un redzi, ir daudz. Viens no tādiem iemesliem ir Ašera sindroms: ģenētiska slimība, kurai raksturīgs iedzimts dzirdes zudums ar progresējošu tuvredzību. Iespējams, ka no visiem vājdzirdīgajiem un nedzirdīgajiem cilvēkiem 3-6 % ir šis gēns, un tas nozīmē, ka dzīves laikā viņiem zudīs arī redze.

Anglijā dzīvojošajai  21 gadu vecajai jaunietei Mollijai Vatai ir šis Ašera sindroms, kuru viņai diagnosticēja 12 gadu vecumā.

Ir nepareizi uzskatīt, ka visi nedzirdīgie cilvēki neko nedzird un visi neredzīgie cilvēki neko neredz – saka Mollija. Viņa izmanto gan dzirdes aparātus, gan nelielo redzes atlikumu, un aktīvi dalās pieredzē ar citiem.

Internetā Mollija ir ievietojusi video, kura stāsta par sevi: https://youtu.be/YMQK1uKghcg

Tāpat ka Habenai, arī viņai ir pašai sava mājaslapa  http://www.mollywatt.com/  un viņa nodibinājusi labdarības biedrību Molly Watt Ltd, kurai pati ir direktore.

Nedzirdīgi –neredzīgo biedrības

Daudzās valstīs nedzirdīgi neredzīgie cilvēki apvienojušies biedrībās. Tādas ir praktiski visās rietumvalstīs, un arī mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā. Ir nodibināta Starptautiskā nedzirdīgi-neredzīgo internacionāle (Deafblind international), kuras mājaslapā var uzzināt noderīgu informāciju, ir Eiropas nedzirdīgi neredzīgo sadarbības tīkls EdbN, utt.

Cik nedzirdīgi neredzīgo cilvēku ir Latvijā? To var tikai minēt. Informācijai: Somijā uzskata, ka tur ir apmēram 800 nedzirdīgi neredzīgu cilvēku, no kuriem biedrībā sastāv apmēram 400. Tātad, divreiz mazākajā Latvijā to arī varētu būt kādi 200-400.  Laiku pa laikam presē parādās apraksti par veciem cilvēkiem, kuri “slikti dzird un zaudējuši acu gaišumu”, taču atsevišķā biedrībā viņi nav apvienoti.

Tomēr biedrība “Palīdzība nedzirdīgi-neredzīgiem cilvēkiem” Latvijā reiz bija. 1994.gadā to nodibināja Nora Jansone. Taču diemžēl atbalsta trūkuma dēļ 2013.gadā šī biedrība tika likvidēta. Nora stāsta, ka zviedru, dāņu un somu speciālisti bija gatavi palīdzēt, bet tam toreiz nepiešķīra finansējumu.

Pašlaik nedzirdīgi neredzīgos cilvēkus mēģina apzināt Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācija “Sadzirdi”, taču jautājums, vai šie cilvēki un viņu piederīgie to zina…

Nedzirdīgi-neredzīgo diena un nedēļa.

Pasaulē nedzirdīgi-neredzīgo dienu atzīmē 27.jūnijā – Helēnas Kelleres dzimšanas dienā.

Latvijā pirmo reizi to atzīmējam 2015.gadā, kad Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācija “Sadzirdi” un Rīgas Vājredzīgo un Neredzīgo Biedrība “Redzi mani” sarīkoja vienkāršu gājienu pa ielām ar devīzi “Sadzirdi un redzi mani!”. Bet šogad, sadarbībā ar Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociāciju "Sadzirdi.lv", Latvijas Neredzīgo bibliotēku un Latvijas Nacionālo bibliotēku tiks sarīkota izstāde "Helēna Kellere - sajūtu sieviete"

Izstādes atklāšana notiks š.g. 27.jūnijā plkst. 12:00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Jāņa Pāvila II (M stāva) lasītavā.

Izstādes atklāšanā piedalīsies aktrise Inta Bankoviča, kura savulaik spēlēja Helēnas Kelleres lomu izrādē "Brīnumu gaidot".

Izstādē varēsiet aplūkot abu bibliotēku rīcībā esošās liecības par sajūtu sievieti Helēnu Kelleri - grāmatas, fotogrāfijas, rakstus preses izdevumos, kā arī fotogrāfijas no aktrises Intas Bankovičas personīgā arhīva. Apmeklētājiem būs iespēja klausīties Latvijas Neredzīgo bibliotēkas sarūpēto audio grāmatu. 29.jūnijā plkst. 12  paredzēta šīs grāmatas “Tās nedzirdīgās un neredzīgās meitenes brīnišķīgie sasniegumi” fragmentu lasīšana.

Izstāde Nacionālajā bibliotēkā būs apskatāma līdz 4.jūlijam.


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *