10 padomi, lai palīdzētu bērniem ar dzirdes traucējumiem
Šādus padomus vecākiem un skolotājiem iesaka ārzemju vājdzirdīgo portālos. Protams, Latvijā iekļaujošā izglītība nav tik augstā līmenī, bet der izlasīt!
1. Katru dienu jāpārbauda tehnika.  Uz bērniem nevar paļauties problēmu pamanīšanā, tāpēc tās rūpīgi jānovēro pieaugušajam. Vecākiem jāpārbauda tehnika (domāti dzirdes aparāti, implanti, FM utt ) katru rītu un kādam bērnudārzā vai skolā jāveic tehnikas pārbaude dienas laikā.

2. Pārliecinieties, ka FM sistēma ir ieslēgta un darbojas. Ja bērns lieto FM sistēmu, skolotājam katru dienu jāpārbauda, vai tā darbojas. Bērni nevēlas piesaistīt sev uzmanību, tāpēc dažreiz jāizstrādā neuzkrītošs veids, kā to izdarīt. Piemēram skolotājs var klusi pajautāt FM mikrofonā “kādā krāsā ir mans krekls?”. Ja bērns atbild, FM sistēma darbojas. Nekādā gadījumā nav ieteicams jautāt “Vai tu saprati?”, . Labāk jautāt konkrētāk “Ko es tev teicu?”

3. Katram bērnam vajadzīga regulāra dzirdes uztveres pārbaude. Var noregulēt dzirdes aparātus un var pateikt, kas sasniedz bungādiņu, bet nevar pateikt, vai runa ir skaidri saklausāma un saprotama. Katram vājdzirdīgam bērnam nepieciešama dzirdes uztveres pārbaude! Nav svarīgi tikai skaitļi, ir jāzina, kādas ir konkrētās uztveres kļūdas. Zinot tās, var pielāgot klausīšanās aprīkojumu. Piemēram, ja bērns kļūdās ar “s” burtu, tas norāda uz nedzirdēšanu 5000-6000 Hz diapazonā. Audiologam jāizmanto šī informācija, lai regulētu iestatījumus un tad jāpārbauda, vai uztvere uzlabojusies.

4. Regulāri jānovēro bērna dzirdes uztveres izmaiņas. Ja nav pārbaudes, tad nevar zināt, ko bērns dzird, bet vēl svarīgāk – ko viņš nedzird. Katra vecāka un pedagoga uzdevums ir novērot dzirdes uztveri. Vecākiem, audiologopēdiem, dzirdes speciālistiem un skolotājiem jābūt kā klausīšanās policijai. Jāvēro, kādos apstākļos bērns dzird labi? Kādās situācijās ir grūtības? Kādas skaņas tiek saklausītas kļūdaini? Vai tās tiek saklausītas kļūdaini vienmēr, vai tikai no attāluma? Informācija jāpieraksta un jānosūta audiologam, kurš vajadzības gadījuma var klausīšanās aparatūru parprogrammēt.

5. Jāseko jaunajām tehnoloģijām. Tehnoloģijas uzlabojas. Pat ja bērnam labi palīdz esošās, varbūt viņš varētu iegūt vēl labākus rezultātus ar uzlabotu tehnoloģiju? Vai jaunākie dzirdes aparāti piedāvā kaut ko tādu, kas vecajiem nav? Vai jāapsver iespēja par kohleāro implantu vai jaunu procesoru? Vai “gana labi” ir labi diezgan bērniem, kas atkarīgi no klausīšanās, lai mācītos, un kuriem mācīšanas noteiks nākotnes izredzes? Gana labi nav pietiekami labi vājdzirdīgiem bērniem. Tikai izcili ir pietiekami labi.

6. Jāiesaista vecāki un speciālisti. Nevar atstāt bērnu pie audiologa, skolas vai speciālista durvīm. Vecākiem jāiesaistās. Vecākiem jāzina, ko tieši bērns dzird un nedzird un ko ar to iesākt. Vai bērns dzird visas valodas skaņas? Ja nē, kas jādara, lai to panāktu? Ja viņš dzird visas skaņas, bet nesaprot, pie kā jāpiestrādā? Kas notiek pie logopēda un skolā? Kas jādara vecākiem, lai panāktu pozitīvu dinamiku? Kas vecākiem jāpastāsta skolotājiem, lai tie labāk saprastu vājdzirdību? Vecākiem tiešām jāatbild par visu. Jo vairāk viņi zina un ir iesaistīti, jo labāki rezultāti būs bērnam.

7. Bērni ar laiku jāizglīto par viņu dzirdes traucējumiem. Kad tiek atklāti dzirdes traucējumi, tiek apmācīti vecāki.  (Piebilde: tā vajadzētu būt, bet vai tā ir?) Tiek pārrunāti vājdzirdības cēloņi, dažādas pieejamās tehnoloģijas un vājdzirdības ietekme uz runas un intelektuālo attīstību. Kad bērns paaugas, arī viņam vajag sniegt šo informāciju. Tā ir viņa vājdzirdība, un bērnam tā jāsaprot. Sākot no 7-8 gadu vecuma, viņam būtu jāpaskaidro, kas ir audiogramma. Audiogrammas izpratne dod labu iespēju bērnam uzdot konkrētākus jautājumus.

8. Katrs dažreiz sadzird nepareizi. Bērniem svarīgi saprast, ka katrs dažreiz sadzird nepareizi, ne tikai vājdzirdīgie vien. Ka ir normāli prasīt atkārtot vai paskaidrot, ja tas, ko viņš dzirdēja, liekas neloģisks. Cilvēkam, kas strādā ar bērnu, ir jārēķinās, ka bieža pārprasīšana un sacītā atkārtošana ir pilnīgi normāla.

9. Satikt citus bērnus. Iekļaušanās dzirdīgo bērnu vidē var būt sarežģīta, bet ne neiespējama. Bērni ir jāsapazīstina, bet tas jādara korekti. Vēlams bērnus bez dzirdes traucējumiem brīdināt jau iepriekš. Viņiem jāizskaidro, kā ar bērnu ar dzirdes traucējumiem vēlams sazināties, kādu tehniku viņš var izmantot, kāpēc tā vajadzīga. Krāsaini dzirdes aparātiņi bieži izraisa interesei, arī citi “grib pamēģināt”. Bērnam jāzina, ka ir arī citi bērni ar dzirdes traucējumiem. Tomēr, kamēr tiek attīstīta runa, pārāk bieži viņiem satikties nevajag, jo bērns var atdarināt cita vājdzirdīga bērna valodu, kas varbūt nav pietiekami labi attīstīta. Tie, kuri iemācījušies rakstīt, var sazināties sociālajos tīklos rakstiski.

10. Komandas darbs. Katrs, kas strādā ar vājdzirdīgu bērnu, ir komandas daļa. Audiologopēdam pirms katras pārbaudes jāpasaka audiologam, kā bērnam veicas. Tas ļoti palīdz, ja audiologopēds var pateikt, ko bērns dzird un ko nesaklausa – jo precīzāk, jo labāk. Kādā līmenī ir bērna runa? Ar šo informāciju audiologs zina, kādu dzirdes uztveres testu lietot. Tāpat audiologam jāpastāsta audiologopēdam, ja dzirdes uztvere nav laba. Ja tehniskie palīglīdzekļi ir pietiekami labi (ja tie aptver visas valodas skaņas), slikta skaņu uztvere liecina, ka audiologopēdam jāstrādā pie šo iemaņu uzlabošanas. Audiologam vajag norādīt, ja runas uztvere vienā ausī ir sliktāka nekā otrā, norādot ka papildus jāstrādā ar sliktāk dzirdošo ausi vienu pašu. Savstarpēji sazinoties – tiešām klausoties un cienot vienam otru – mēs varam uzlabot bērna panākumus.


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *