21. gs. ideja - invaliditāte nav cilvēkā, bet vidē, kas nav pielāgota dažādām vajadzībām
Saruna radio raidījumā “Zināmais nezināmajā”. Ir tik ierasts dzirdēt par to, cik sabiedrībā mēs esam dažādi un unikāli. Bet cik daudz šajā dažādībā mēs iekļaujam tos, kuriem veikt ierastas ikdienas darbības, ir daudz sarežģītāk, nekā citiem.
Lai arī mūsdienās lielākajā daļā pasaules valstu cilvēki ar īpašām vajadzībām vēl joprojām ir sabiedrības nesadzirdētā daļa, 20. gadsimts ir ieviesis krasas pārmaiņas sabiedrības izpratnē par šiem cilvēkiem un viņu vajadzībām. Kā vēsturiski aizsākušās idejas par veselības un sociālās aprūpes tiesībām un integrāciju tiem cilvēkiem, kuriem klājas grūtāk - kuri cieš no smagām saslimšanām vai ir ar īpašām vajadzībām? Kādas kustības, politiski lēmumi un sabiedrībā notiekošie procesi virzījuši šādas pārmaiņas vēsturē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "Sustento" valdes priekšsēdētāja Gunta Anča un Rīgas Stradiņa Universitātes docents, filozofs Vents Sīlis.

Ideja, kas nāk ar 21. gadsimtu – apkārtējā vide veido cilvēkā invaliditāti.

“Ja man, es esmu ratiņkrēslā, jānokļūst otrajā stāvā ēkā, kur nav lifta, man ir ļoti smaga invaliditāte, jo ir vajadzīgi četri cilvēki, kas varētu mani uznest otrajā stāvā. Ja tur ir lifts, tad man jau ir stipri mazāka invaliditāte, jo es varu uzbraukt otrajā stāvā, bet man ir vajadzīgs viens cilvēks, kas var nospiest lifta pogu. Ja poga ir pietiekami zemu, man nav invaliditātes, jo es pati varu izdarīt jebko, ko var izdarīt jebkurš cilvēks," skaidro Gunta Anča.

Invaliditāte nav cilvēkā, bet vidē, ko veidojam, kas nav pielāgota, lai ikviens cilvēks varētu darīt to, ko dara. Tā arvien vairāk iekļaujam cilvēkus sabiedrībā.

Reto slimību pētniecība Latvijā

Eiropas Savienībā par retu slimību uzskata tādu, ar kuru slimo mazāk nekā pieci no 10 tūkstošiem cilvēku. Visā ES no tām cieš ap 30 miljoniem cilvēku. Lielākā daļa no viņiem slimo ar ļoti retām slimībām, tādām, ar kurām slimo tikai viens no 10 tūkstošiem cilvēku. Tiek lēsts, ka Eiropā šodien sastopamas ap astoņiem tūkstošiem dažādu retu slimību. Kā tiek diagnosticētas retās slimības stāsta ģenētiķe Ieva Mičule.

Ratiņkrēsla vēsture

Viena no nepieciešamākajām lietām cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir ratiņkrēsls. Savukārt tā pieejamība un apkārtējās vides pielāgošana cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņkrēslos, ir viens no veidiem, kā sabiedrība nodrošina šo cilvēku sociālo integrāciju un tiesības uz pilnvērtīgu iesaisti dzīvē.

Precīzi dati par ratiņkrēslu lietošanu un izgudrotāju nav zināmi, taču pārsteidzošs ir fakts, ka to aizsākumi meklējami jau 6. - 4. gs. pirms mūsu ēras. Tas saistāms ar riteņa tehnoloģijas attīstību.

Eiropā skaidrākas ziņas par krēsliem uz riteņiem sniedzas 12. gadsimtā, kad divu riteņu braucamrīki vairāk līdzinājās ķerrām. Taču ratiņkrēsls kā pārvietošanās līdzeklis cilvēkiem ar kustību traucējumiem bija izplatīts jau 17. gadsimtā. 17. gadsimta sākumā vācu mehāniķis un izgudrotājs Johanss Haučs izgatavoja dažus ripojošus krēslus Nirnbergā, un ap 1655. gadu pulksteņmeistars Stefans Fārflers izveidoja krēslu uz trīs riteņiem, kuru varēja darbināt ar roku, regulējot priekšējā riteņa kustību.

18. gadsimtā ratiņkrēsli jau parādījās ķirurģijas un medicīnas instrumentu klāstā, kas tika reklamēti kā pacientu pārvietošanās līdzeklis. Tie tika gatavoti no koka, pinumiem un pat metāla, ar lieliem priekšējiem riteņiem un mazu riteni aizmugurē, tā gādājot par ratiņkrēsla stabilitāti. Tolaik krēsli tika bagātīgi rotāti ar ornamentiem un pavisam noteikti tie nebija viegli.

Lai padarītu ratiņkrēslus vieglākus, 19. gadsimtā tos sāka izgatavot no cukurniedrēm, tajā pašā gadsimtā riteņiem parādījās gumijas riepas, taču tik un tā ratiņkrēslus varēja lietot tikai iekštelpās. Pieprasījums ASV tolaik pēc šādiem krēsliem auga Pilsoņu kara veterānu dēļ.

20. gadsimta ratiņkrēslu vizītkarte bijusi iespēja tos saliekt un salocīt – tas kļuva iespējams pateicoties cauruļveida tērauda izmantošanai. Tad arī šīs ierīces varēja sākt izmantot ārpus mājas vai aprūpēs iestādēm. 1932. gadā pagrieziena punktu šajā jomā veica amerikāņu inženieri Herberts Everests un Harijs Džennings, kuri pasaulei atklāja krustotā rāmja ratiņkrēslus, kas kļuva par šīs priekšmeta standarta dizainu. Šie abi kungi kļuva par tā laika vadošajiem ratiņkrēslu ražotājiem. Interesanti, ka viens no šiem inženieriem, Herbets Everests pats bija ar kustību traucējumiem, strādājot ogļu raktuvēs viņš bija neatgriezeniski traumējis mugurkaulu.

Visu raidījumu var noklausīties šeit:

http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/zinamais-nezinamaja/21.-gs.-ideja-invaliditate-nav-cilveka-bet-vide-kas-nav-pielagot.a61267/


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *