Artrīts nav vecu cilvēku slimība. 26 gadus vecā Miķeļa skumjais pieredzes stāsts
Pirmdien, 12.oktobrī, tika atzīmēta Pasaules Artrīta diena, kas ir ikgadējs pasākums, kura mērķis ir vērst sabiedrības uzmanību uz izaicinājumiem, ar kuriem saskaras cilvēki, kas cieš no reimatiskām saslimšanām. Arī Miķelis Bendiks ir šo cilvēku vidū, tāpēc publicējam viņa skarbo pieredzes stāstu par to, ko nozīmē slimot ar šo slimību un kur meklēt atbalstu cilvēkiem, kas cīnās ar artrītu.

"Mani sauc Miķelis, man ir 26 gadi un jau piecus gadus slimoju ar psoriātisku artrītu – ne visai patīkama psoriāzes un artrīta kombinācija. Psoriātisks artrīts, tāpat kā citi artrītu veidi, ir autoimūna saslimšana, kas rada hronisku locītavu (dažreiz arī orgānu) iekaisumu.

Neesmu ārsts, bet mēģināšu paskaidrot pavisam vienkārši, ko tas nozīmē. Kad mēs esam "noķēruši" kādu vīrusu, imūnsistēma to identificē un uzsāk aktīvu cīņu ar to. Artrīta gadījumā imunitāte saņem nepareizu informāciju jeb nepareizu mērķa norādi un sāk uzbrukt nepareizajām, proti, veselajām, šūnām. Līdz ar to, šādas slimības īsti nevar izārstēt, bet tās var bremzēt, kavēt to attīstību un mazināt to ietekmi. Artrīts nav "vecu cilvēku slimība" kā man pašam agrāk šķita – arvien biežāk šādas saslimšanas tiek diagnosticētas divdesmitgadniekiem un trīsdesmitgadniekiem. Artrīts "nediskriminē" un, lai cik briesmīgi tas nebūtu, arī bērni slimo ar reimatiskām slimībām.

Lai arī psoriāze man ir kopš vidusskolas, artrīta pazīmes parādījās vairākus gadus vēlāk. Sākumā sāpēja papēdis, pēcāk jau gūža, dažreiz iesāpējās plecs. Gāju pie ārsta, mainīju kurpes, piekliboju, iedzēru pa kādam pretsāpju līdzeklim, meklēju dažādus veidus kā ignorēt šīs sāpes.

''Gan jau pāries,'' es sev teicu diezgan bieži. Tad ļoti strauji stāvoklis pasliktinājās - sāka pampt roku un kāju pirkstu locītavas, sāpes kļuva izteiktākas, no rītiem stīvums bija tāds, ka pirmo pusstundu nevarēju izkāpt no gultas. Slimības lapas darbā un iekavētie darbi universitātē krājās.

Reimatologa kabinetā, kur man diagnosticēja slimību, es nonācu sāpju pārņemts – sāpes un saslimšana diktēja, ko es varu un nevaru izdarīt. Tas, šķiet, bija tas mirklis, kad sapratu: "Laikam tomēr nepāries...'' Un tas mani salauza.

Tad arī sākās mans terapijas meklējumu ceļš. Ārstējošā ārste nozīmēja medikamentu terapiju, tās bija nopietnas zāles ar dažādām nepatīkamām blakusparādībām, bet arī pati slimība ir ļoti nopietna un nepatīkama, tāpēc izvēle bija vienkārša. Paralēli gāju pie homeopātes, apmeklēju baseinu, jo tā bija vienīgā sportiskā aktivitāte, ko varēju izturēt, ieturēju nopietnu diētu, izslēdzot iekaisumu vairojošos produktus. Mana diena un nedēļa bija pakārtota dažādām procedūrām, vienu dienu gāju uz indiešu masāžu, kur plaucē pēdas, citā dienā saldējos kriosaunā, izmēģināju steroīdu injekcijas pirkstu locītavās, biju arī pie dziednieka.

Izmēģināju visu, ko varēju atļauties un kam tiku klāt, bet daudzas dienas pavadīju guļot gultā, jo gluži vienkārši nespēju izkāpt no gultas vai arī bija milzīgs nelabums no lietotajiem medikamentiem. Kad biju izmēģinājis visu un vēl drusciņ, man tika nozīmēti bioloģiskie preparāti, kuriem pateicoties es šobrīd varu staigāt. Tos lietoju jau mazliet vairāk nekā divus gadus, esmu atgriezies dzīvē, strādāju, esmu pabeidzis universitāti, apprecējos un tik tikko piedzima mans otrais dēls.

Slimības dēļ biju neiespējamā vietā, tik sliktā vietā, ka nespēju to pat aprakstīt, bet nu jau kādu laiku esmu atpakaļ straujajā jauna cilvēka ritmā. Protams, slimība par sevi atgādina, mans uzdevums ir atbildīgi izturēties pret savu veselību, turpināt sadarboties ar savu ārstu, sekot līdzi pašsajūtai, jo atgriezties tajā bedrē nedrīkst.

Artrīts ir "neredzama slimība". Protams, daudziem veidojas locītavu deformācijas, it īpaši pirkstu locītavās, tad šī slimība ir redzama ārēji. Bet sākumā tā nav redzama – tā nav liela brūce, ko parādīt citiem, tev nav ģipsis, uz kā draugiem parakstīties. Tu izskaties gluži normāls, bet slimība tevī ir un paliks.

Tāpēc iemācies sadzīvot ar izbrīnītiem skatieniem, kad, gandrīz iekliedzoties, tu izrauj roku no spēcīgāka rokasspiediena, vai pārmetošiem skatieniem trolejbusā, kad nedod vietu, jo gluži vienkārši nevari nostāvēt uz paša pēdām. Sāpes pavada uz katra soļa, tavs sāpju izciešanas līmenis aug, bet diemžēl proporcionāli aug arī sāpes un nogurums. Slimība kļūst par tavu iekšējo cīņu, it īpaši tiem, kam ir kauns par to un to slēpj.

Un vēl tā netaisnības sajūta! Kāpēc man? Cilvēkiem ar artrītu, tāpat kā jebkuram, kuru skārusi nopietna slimība, ir grūti to izturēt, un tas sāk ietekmēt ne tikai pašu, bet arī līdzcilvēkus. Mēs visi kļūstam kreņķīgi, kad sāp galva vai kad gadījusies kāda negulēta nakts. Ja cilvēks ilgstoši mokās sāpēs, viņš nav pats patīkamākais cilvēks, kuram būt līdzās. Ilgi nevar kost lūpā un paciesties, agri vai vēlu visas tās sāpes, niknums, nesagremojamās emocijas un bezcerības sajūta sāk nākt ārā. Mans galvenais balsts bija un ir mana sieva, viņa bija man līdzās vissliktākajos brīžos, arī tad, kad grimu bezcerībā un darīju visu, lai padarītu man līdzāsbūšanu neiespējamu. Kaut kādā veidā viņai izdevās mani izglābt, līdz es nonācu pie terapijas, kas man palīdz.

Lūgt palīdzību ir grūti, bet sniegt palīdzību, it īpaši, ja to negrib pieņemt, ir vēl grūtāk. Kad beidzot atvēru acis, sapratu, ka man apkārt ir daudzi jo daudzi cilvēki, kas var un vēlas palīdzēt, uzklausīt un saprast. Tas man ļoti palīdzēja, bet man pietrūka ļoti būtiskas lietas. Man pietrūka kāds, kurš tiešām saprot, kā es jūtos. Nevis no maniem stāstiem un paskaidrojumiem, nevis no salīdzinājumiem, ko lietoju, lai paskaidrotu, cik ļoti sāp. Man gribējās parunāt ar kādu, kuram ir tāpat.

Nelsons Mandela ir teicis: "Nav jēga slēpt slimību, no kuras tu ciet". Pēc ilgas domāšanas un saņemšanās, šī gada aprīlī es izveidoju "Facebook" domubiedru grupu "Dzīve ar artrītu. Artrīts Latvijā privātā grupa". Šī grupa ir domāta cilvēkiem, īpaši jauniem cilvēkiem, kas mēģina sadzīvot ar artrītu. Ceru, ka grupa kalpos kā platforma, kurā satikties cilvēkiem, kurus vieno šī slimība, lai viņi varētu apmainīties ar pieredzi, pastāstīt savu stāstu un uzklausīt citus, smelties iedvesmu un drosmi turpināt dzīvot tā, kā tu vēlies, nevis tā, kā tava slimība tev ļauj. Tā taču saka, ka dalīta bēda ir pusbēda, vai ne? Tāpēc vēlos aicināt artrīta pacientus, kam šāda atbalsta grupa varētu šķist noderīga, pievienoties. To var atrast šeit. Šo grupu izveidoju kā slēgta tipa grupu un diskusijas lasīt var tikai tās biedri, lai nodrošinātu mazliet vairāk privātumu, jo dalīties publiski ne vienmēr ir viegli.

Ilgu laiku dzīvoju ar apziņu, ka es esmu vienīgais jaunietis, kam ir artrīts, bet tā nav. Tādi kā es ir daudz. Kopš esmu sācis runāt par to un nekaunēties no tā, esmu iepazinis arī citus cilvēkus, kas cieš no artrīta. Salīdzinoši nesen es uzzināju, ka arī manu bijušo klasesbiedru un bērnības draugu vidū ir cilvēki, kas sadzīvo ar šo slimību. Tu to varbūt nezini, bet arī tev noteikti ir kāds draugs, kolēģis vai rads, kas sadzīvo ar artrītu un varbūt tieši tu vari dot kādu pozitīvu impulsu šī cilvēka dzīvē.

Priecājies par dzīvi un palīdzi to darīt citiem!

Man ir artrīts, bet artrīts nav visa mana dzīve,

Miķelis Bendiks."

Dzīve ar artrītu. Artrīts Latvijā privāta grupa: https://www.facebook.com/groups/690781227698712/

E-pasta adrese: ArtritsLatvija@gmail.com

www.artrits.lv


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *