Pielāgots dzelzceļš Latvijā. Sapnis vai realitāte?
Cilvēks ar īpašām vajadzībām dodas uz staciju, kur viņam ērtā vietā vai pie speciāli aprīkotas kases, pasažieri sagaida pavadonis. Īpaši apmācītā pavadoņa uzdevums ir rūpēties, lai pakalpojuma saņēmējs ar liftu tiktu nogādāts uz perona un vēlāk ar pacēlāju – vilciena vagonā. Šāda aina var šķist nereāls un Latvijā tik drīz nepiepildāms sapnis, taču, izrādās, kaimiņos – Lietuvā šī sistēma jau darbojas. Tieši tādēļ akciju sabiedrība „Latvijas Dzelzceļš” kopā ar invalīdu un viņu draugu apvienību „Apeirons” devās uz Viļņu iepazīties ar tur paveikto un pārņemt labo praksi tās ieviešanai arī pie mums.
    „Viļņas dzelzceļa ēka ir celta sen, ja būvētu no jauna, to būtu daudz vieglāk pielāgot  cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, daudz ko varētu izdarīt citādāk. Izdarījām, ko varējām,” stāsta „Lietuvas Dzelzceļa” Integrācijas daļas vadītāja Laima Mikalauskiene, piebilstot, ka cilvēkiem ratiņkrēslos dzelzceļš Lietuvā ir pieejams jau divus ar pusi gadu. Sākotnēji bija vēlme dzelzceļu padarīt pieejamu visiem, taču trūka līdzekļu un tehnisku iespēju iecerēto īstenot. Veicot aptauju, tika apzinātas dzelzceļa stacijas, kuras cilvēku ar īpašām vajadzībām vidū ir pieprasītākās, kas šo gadu laikā nav mainījušās. Vidēji dzelzceļa pakalpojumus Lietuvā izmanto četri cilvēki ar īpašām vajadzībām mēnesī, un līdz šim negadījumu vai situāciju, kad pakalpojuma saņēmējs palicis neapmierināts vai nav nokļuvis vajadzīgajā vietā, nav bijis. „Visnozīmīgākais moments bija tieši cilvēciskās attiecības, to mainīšanās, jo sākumā neveidojās dialogs starp mums un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Kad tika atrasta kopīga valoda, viss daudz raitāk sāka ritēt uz priekšu,” teic L. Mikalauskiene.
    Pašlaik Lietuvā ir ne vien atsevišķas pielāgotas stacijas, bet galvenajos maršrutos kursē arī iepirkti čehu vilcienu sastāvi, kas ir pielāgoti invalīdiem. Jāņem vērā, ka palīdzēt iekļūt vilciena vagonā pasažierim var vienīgi speciāli apmācīts cilvēks, jebkurš to izdarīt nevar, lai izvairītos no riska, ka pats gūst traumu vai savaino otru. Tādēļ septiņi Lietuvas invalīdu biedrības pārstāvji ar dažādām invaliditātēm bez maksas apmāca dzelzceļa personālu divu stundu ilgās grupu nodarbībās ar mērķi izskaidrot, kā jāapietas ar šiem cilvēkiem. Tāpat interesentiem izveidota informatīva satura brošūra par dzelzceļa pakalpojumiem dažādām cilvēku grupām, tostarp invalīdiem. „Plānu, kā dzelzceļu padarīt pēc iespējas pieejamāku, ir daudz, taču tam trūkst līdzekļu, tāpēc meklēsim iespējas iegūt Eiropas fondu naudu. Mēs apzināmies, ka neesam tehniski gatavi īstenot visu invalīdiem nepieciešamo, tāpēc mums vēl jo svarīgāk ir sadarboties ar invalīdu organizācijām, lai saprastu, ko cilvēki ar īpašām vajadzībām var pieprasīt no mums un ko mēs maksimāli varam piedāvāt,” norāda Integrācijas daļas vadītāja.

    Grūtākais atrast kopīgu valodu
    Ne vien L. Mikalauskiene, bet arī dzelzceļa stacijā satiktais īpaši apmācītais personāls atzīst, ka grūtākais vides pielāgošanas procesā bijusi komunikācija starp dzelzceļa darbiniekiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Nereti pasažieri ieradās piecas minūtes pirms vilciena atiešanas un nespēja saprast, kāpēc nevar tikt vilcienā. Taču tas nav paveicams tik ātri, kā minimums cilvēka nogādāšanai vagonā nepieciešamas vismaz desmit minūtes, ideālākajā gadījumā tā ir pusstunda, kas paiet no brīža, kad cilvēks ratiņkrēslā ierodas stacijā līdz brīdim, kad viņš tiek iesēdināts vilciena vagonā. Lai gūtu drošību, ka vilciens neaizies bez viņa, cilvēks pa īpašu tālruni dzelzceļa personālu par savu vēlēšanos braukt var informēt jau diennakti iepriekš – īpaši apmācīts cilvēks sagatavo pacēlāju, kā arī sagaida pasažieri viņam ērtā vietā. Personāls ir atsaucīgs arī tajos gadījumos, ja cilvēks par saviem plāniem kaut kur doties iepriekš laicīgi nebrīdina – pie īpaši aprīkotas kases, kurā iekārtoti arī pastiprināti skaļruņi vājdzirdīgajiem, kasieris ne vien izsniedz biļeti, bet arī izsauc cilvēku, kurš invalīdu nogādā vilcienā.
Perona malās novietotie pacēlāji spēj pacelt līdz pat 250 kilogramiem, tādēļ to var izmantot arī kāds no vecākiem ar bērnu invalīdu. Pacēlāji nepārtraukti  tiek uzturēti kārtībā, ziemā tīrīti no sniega, garantējot, ka ierīce būs darba gatavībā jebkurā laikā.

Mēs varam labāk
    Pēc iepazīšanās ar Lietuvas pieredzi a/s „Latvijas Dzelzceļš” pārstāvji uzsvēra, ka uzņēmuma mērķis ir iegādāties tehniku, kas ir ērta apkalpošanā, uzturēšanā un lietošanā, kā arī lēta. Tāpat tiek domāts, kā ierīces pasargāt no vandāļiem. „Ja šis pasākums izdosies, cilvēkiem ratiņkrēslos septiņās vai astoņās stacijās būs iespēja izkāpt un iekāpt vilcienā. Šīs pilsētas ir Rīga, Jelgava, Ogre, Vaivari, un varbūt vēl viena stacija Jūrmalas virzienā, kā arī Saulkrasti, Sigulda, Krustpils, un, iespējams, Rēzekne un Daugavpils. Tā kā ir daudz organizatorisku jautājumu, nezinām, cik ātri īstenosies viss iecerētais,” norādīja Pasažieru tiesību un pienākumu regulas darba grupas vadītājs Raimonds Graudiņš. Viņš uzsvēra, ka optimistiskākajā variantā dzelzceļš cilvēkiem ratiņkrēslos būs pieejams jau no šī gada jūnija, taču pasažieriem ar redzes un dzirdes traucējumiem vides pielāgotības nodrošināšana paredzēta kā ilgtermiņa pasākums.
    Tikko būs iegādāti un pieejami pacēlāji uz peroniem, darbu uzsāks arī īpaši apmācīts personāls, kas sagaidīs pasažieri viņam pieejamā zonā – stāvlaukumā vai stacijas telpā, pavadīs līdz peronam, un apkalpos arī pacēlāju, palīdzot nokļūt vilcienā. Tāpat plānots, ka darbosies īpašs telefona numurs, pa kuru, kā arī mājas lapu internetā, varēs pieteikt brauciena laiku un maršrutu.
    „Lietuva šajā ziņā ir tikusi tālāk nekā mēs, izstrādāti iekšējās kārtības noteikumi,  izveidots buklets, iegādāti pacēlāji. Jāsaka paldies, ka viņi dalās ar mums pieredzē, taču mēs varam „Lietuvas Dzelzceļu” pārspēt, redzot nianses, kas nav tik labi izdevušās, piemēram, pacēlāji varētu būt vieglāki lietošanā, kā arī tiem varētu būt veiksmīgāks tehniskais risinājums,” saka R. Graudiņš. Sākot ar 2012. gadu jaunajiem iepirktajiem vilcieniem viens vagons būs pielāgots invalīdiem ar atvieglotāku iekāpšanu. Esošos vilcienus varētu pielāgot, izmantojot vagonus, kuros vairāk vietas atvēlēts velosipēdistiem, māmiņām ar bērnu ratiem.
Nākotnē paredzēts strādāt pie lielāko staciju peronu attīstības programmas, iegādāties zemākus vilcienus par pašreizējiem, savukārt peronus būvēt augstāk, nekā pašlaik, lai panāktu, ka tie ir vienā augstumā ar vilcienu grīdu un tajos var iekļūt bez pacēlāja. „Kad panāksim, ka pacēlāji vairs nebūs vajadzīgi šajās lielākajās stacijās, tos varēs izmantot tajās vietās, kur vēl nebūs iespējas iekļūt vagonā pa taisno. Tādējādi, pakāpeniski pielāgojot stacijas un ritošo sastāvu, pacēlājus varēs izmantot, lai pieejamas padarītu visas dzelzceļa stacijas,” cerīgi nākotnē raugās R. Graudiņš.

„Apeirons” vēlas uzraudzīt
Apvienības „Apeirons” vides pieejamības eksperts Aigars Bolis, kurš arī pats izmēģināja pacēlāju, ko izmanto Viļņas stacijā, atzīst, ka vides pielāgotība Lietuvas dzelzceļa stacijās iesākumam ir laba, taču darāmā tāpat ir daudz. „Ir daudz lietu, kas jāslīpē,” secina A. Bolis. „Piemēram, pacēlāja riteņi bija šķībi, riepas nepiepumpētas, bet vismaz kaut kas ir. Pagaidām gan stacija pielāgota vienīgi cilvēkiem ratiņkrēslos, citu invaliditāšu veidiem nebija ne vadlīniju, ne kontrastu, nekā. Taču lietuvieši to visu apzinās un pie tā arī strādā. Man patīk dzelzceļa personāla attieksme - viņi saprot, ka situācija ir risināma, un, kaut gan viņi mums ir pāris solīšu priekšā, arī mums viss izdosies. Ja man kādreiz teiktu, ka es varēšu braukt vilcienā, es neticētu, ka tas iespējams, bet redz, jūnijā varbūt varēs izmēģināt.”
Apvienība vēlas uzraudzīt, kā tiks pielāgota vide, lai ķeksīša pēc netiktu izveidoti, piemēram, nekam nederīgi un pilnīgi nelietojami slīdkalniņi. „Mūsu darbs ir būt blakus un sekot, lai viss notiek pareizi. Pirms došanās uz Viļņu, mēs kopā ar „Latvijas Dzelzceļu” apsekojām stacijas, lai izvērtētu, vai invalīds ne vien var iekļūt un izkļūt no vilciena, bet tikt līdz pašai stacijai – vai invalīdu autostāvvietas ir nodrošinātas, vai cilvēki ar redzes traucējumiem spēj orientēties, ratiņkrēslos nokļūt līdz nepieciešamajai vietai un tamlīdzīgi,” saka I. Balodis. Situācija ir dažāda – ir ļoti smagi gadījumi, piemēram, Ogrē, kur ir jāpārtaisa tuneļi, un ir stacijas, kur ir vienkāršāk – nepieciešams vien betona maiss un darbs, kas, „Apeirona” vadītāja vārdiem runājot, nemaz nebūtu tik dārgi. Galvenais būtu uzraudzīt, lai tiek izdarīts pareizi un ar izpratni.
Arī par dzelzceļa personāla apmācīšanu I. Balodim ir savs viedoklis: „Divas stundas grupu apmācībām, kā tas notiek Lietuvā, ir par maz. Šajā laikā neko daudz izstāstīt nevar, ja nu vienīgi iepazīstināt ar sevi un pastāstīt, kas ir invaliditāte. Mums ir izstrādāta sava programma, kuru pielietojām, apmācot lidostas darbiniekus, taksometru, autobusu šoferus, tādēļ domāju, ka varam šo pakalpojumu piedāvāt arī dzelzceļam. Jo ir svarīgi ne vien zināt, kā palīdzēt otram cilvēkam, bet kā palīdzot nesabojāt savu veselību. Divas stundas ir absolūti nekas.” Apvienības izstrādātās apmācības ir uz divām dienām jeb 16 stundām, kurās teorētiskās zināšanas mijas ar praktiskām lietām.
Vienlaikus invalīdu un viņu draugu apvienības vides pieejamības eksperts pauž nožēlu, ka Latvijā, atšķirībā no citām valstīm, tostarp arī Lietuvas, kaut ko labu un apsveicamu sāk darīt vienīgi tad, kad kāds no malas sāk norādīt. Tā arī šoreiz – dzelzceļa pielāgošanai pievērsās vien pēc tam, kad tika pieņemta ANO Konvencija un Regula, kas nosaka, ka dzelzceļa pakalpojumiem no šī gada 1.jūnija jābūt pieejamiem visiem vienlīdzīgi. „Lietuviešus pirms divarpus gadiem neviens netramdīja, tātad viņi paši atrada šo motivāciju sevī un sāka darīt, mēs turpretī biežāk sākam rīkoties vienīgi tad, kad mūs sāk tramdīt no malas. Šogad zemās grīdas tramvajs, pieejams vilciens – tas ir liels solis uz priekšu vides pieejamībā,” secina A. Bolis, piebilstot, ka ir svarīgi, lai cilvēki ar īpašām vajadzībām izmantotu šos pakalpojumus, jo tikai tādā veidā vides pieejamība Latvijā uzlabosies.
Arī apvienības priekšsēdētājs Ivars Balodis piekrīt, ka dzelzceļa pielāgošana būs liels solis uz priekšu cilvēku ar īpašām vajadzībām personīgās neatkarības palielināšanā – ar zemās grīdas tramvaju varēs atbraukt līdz stacijai, savukārt stacijā iekāpt vilcienā un doties uz sev vajadzīgo galamērķi.

Ērika Timšāne


 


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *