Tikšanās ar neredzīgo dzejnieci Katrīnu Rudzīti
Katrīna raksta tikai ar datoru, jo ar roku rakstīto tekstu viņa nevar izlasīt. Rakstīšana tomēr ir darbs un nevar paļauties tikai uz iedvesmu. Ja rakstīšana liekas svarīga, tad jāatrod tam spēks, enerģija un laiks apsēsties un strādāt.
Dzejoļus Katrīna sāk rakstīt, tīkko iemācījusi lasīt un rakstīt. Viņa teica, ka neatceroties sevi bez dzejas. Rindiņas pašas iziet no viņas un liekas papīrā.

Pirmo dzejas grāmatu pagājušajā Katrīnai palīdzēja izdod Kultūraskapitāla fonds. Viņa sadarbojās ar redaktoru Jāni Ropelni, ar kuru kopīgi atrada nosaukumu grāmatai „Saules izplūdums”. Grūtākais esot izdomāt grāmatām un literatūtkritiskajiem rakstiem nosaukumus.. Pēc tam jau var domāt par tehnisko noformējumu. Fotogrāfijas ir uzņemtas no gaisa balona. Grāmata, kura tagad iznākusi, tapusi gadu, un to var nopirkt grāmatnīcās. Grāmatas izdošana notikusi ļoti viegli, kam pati Katrīna nevarēja noticēt, jo jau bija atmetusi cerības, kad tas reiz notiks. Grāmata ir nominēta "Latvijas tekstu" balvai, un par viņu bija vairākas ļoti pozitīvas  recenzijas. Tas bija pārsteigums pašai autorei,  jo viņa vienmēr  kritiski izturas pret saviem dzejoļiem. Vienu brīdi liekas, ka teksts ir ģeniāls, bet citreiz – kāpēc vispār tas bija jāraksta?

Iedvesma rakstīšanai rodas ļoti dažādā veidā. Reizēm, braucot tramvajā vai ejot pa tiltu, pantiņi pasi no sevis pēkšņi rodas galvā. Vajag tikai tos pierakstīt.

Katrīnai tika uzdoti vairāki jautājumi par viņas mīļākajiem rakstniekiem, viņu darbiem un citām lietām. Katrīnas atbildes:
 
  • Tas ir vienmēr ir sarežģīts jautājums. Grūti izcelt atsevišķus autorus. Lasu visu laiku. Pateicoties grāmatām, esmu izveidojusies tāda, kāda esmu. Pēdējo izlasīju krievu dzejnieka Sergeja Timofejeva darbu. Daudz labu grāmatu bija, grūti par kādu  pateikt – vau, tā ir labāka!
  • Es rakstu ļoti sen, man sajūta ir tāda, kā esmu rakstījusi vienmēr, man literatūra ir iekšā. Izaugu ar grāmatām un literatūru. pati saku rakstīt jau agrīnos pusaudža gados, , bet nevienam to nerādīju. Tas viss bija ļoti personiski.
  • Būt literatūrā nozīmē būt drosmīgam un visu laiku cīnīties ar milzīgām bailēm un šaubām. Mēs visi esam ļoti dažādi, katrs jūt un uztver caur savu prizmu, katrs vienu un to pašu tekstu var izlasīt pavisam savādāk.
  • Literatūra ir tāda, ka rakstītājam pašam jābūt ar kādu bagāžu, ko var papildināt. Kad lasu, pati jūtu, vai tas teksts komunicē ar mani vai ne. No manis pašas atkarīgs, ko es no savas intelektuālās pieredzes  tur varu ielikt.
  • Rakstīšanas tēmas var būt jebkādas, tas ir veids, kā es redzu pasauli, komunicēju ar pasauli, un kā tajā es atspoguļojos. Es rakstu par visu – par kaķiem, par  sauli, par citām tēmām. Vispār tēmas, par ko man pašai ir interesanti lasīt, papildinās ar katru dienu.  Ja agrāk tā bija daiļliteratūra un dzeja, tad tagad ļoti daudz lasu zinātniskos sacerējumos par dažādām lietām, piemēram, par halucinācijām, par cilvēku visdažādākajās jomās. Daudz tagad lasu arī studiju tekstus, tāpēc citu darbu lasīšanai atliek maz laika. Tomēr šis laiks ir jaatrod, jo dvēsele prasa visas manī esošās dzejas rindiņas pierakstīt. Dzīvē vienmēr ir prioritātes, un jāsaprot, kas man tagad ir svarīgāk – mācīties vai rakstīt.
Projekts tiek līdzfinansēts Rīgas domes Izglītības kultūras un sporta departamenta sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *