Diskusija par invalīdu iekļaušanu un sabiedrības pielāgošanos.
Šī gada 22. jūlijā kinoteātrī „Kino Bize” notika nu jau piektā diskusija, mudinot uz pilsonisko līdzdalību sabiedriski nozīmīgos procesos, tostarp ikdienas gaitās, kad nereti sastopamies ar visdažādāko „normālību” ignoranci un izslēgšanu no aktīvās darbības un, bieži vien, nepamatoti. Šoreiz, sadarbībā ar Invalīdu un viņu draugu apvienību „Apeirons”, sarunas tēma ir cilvēki ar funkcionāliem – kustību, redzes, dzirdes – traucējumiem un vajadzības, kuras jānodrošina šo cilvēku veiksmīgai līdzdalībai sabiedriskajos procesos.

Diskusijā piedalijās apvienības „Apeirons” pārstāvji Tālis un Sintija Bērziņi,  arhitektūras platforma „A4D” redaktors un mūsdienīgas pilsētvides pārzinātājs Artis Zvirgdiņš, kā arī sestās klases skolēns Georgs Bārda, kurš apkārt notiekošo tver savā īpašā veidā un, neskaties uz agrā bērnībā zaudēto redzi, ir pavisam parasts puika no Jūrmalas. Diskusijas moderators – Normunds Pīlips („Apeirons”).

Problēmām, kas citkārt ne reizi vien aplūkotas no integrācijas un iekļaušanas politikas skatupunkta, šoreiz risinājums tika meklēts jau pašos sabiedrības nošķiršanās pamatos, proti, apliecinot, ka „īpašās vajadzības”, kas ierasti attiecināmas uz šķietami nelielu daļu iedzīvotāju, atsevišķos dzīves posmos vai pat ikdienā tikpat „īpašas” kļūst ikvienam no mums – jaunam, vecam, ejošam vai gulošam. Diskusijas rīkotāju izvirzītais jautājums „Cilvēks vai īpašas vajadzības?” liek aizdomāties, cik bieži aiz statusa, pakāpes vai diagnozes nepamanīts paliek pats cilvēks, priekšplānā izvirzot tikai īpašas prasības un pielāgošanās mehānismus. Vai gan Latvijā, kur plaukst radošo industriju prāti un ar vērienīgiem  vai apbrīnojamas pašiniciatīvas vadītiem projektiem nemitīgi tiek apliecinātas mūsu spējas radīt ko vienlaikus unikālu un funkcionālu savās formās un saturā,  vides pieejamības un universālā dizaina jautājumiem jau sen nebija jākļūst par pašsaprotamu lietu? Vai tomēr ir jautājumi, kas, tā vien šķiet, allaž paliks atvērti diskusijām par esošo un vēlamo, iekāroto un no tiesas nepieciešamo?

Īpašās vajadzības, kas tiek apmierināts, radot pieejamu vidi, tostarp ēkās, iestādēs, publiskajā telpā, jau sen vairs nav nekas ekskluzīvs un attiecināms vien uz cilvēkiem ratiņkrēslos vai tiem, kas apkārt notiekošo uztver ar īpašu signālu un zīmju starpniecību. Šo cilvēku prasības pret dzīvi šķiet gana pašsaprotamas – vēlme pārvietoties, brīvi kustēties, izkļūt ārpus mājas un iekļūt veikalā, darbā, skolā vai sabiedriskajā transportā, orientēties apkārtējā vidē, veikt ikdienas darbības, kā arī piedalīties sabiedriski nozīmīgos procesos. Ja kāda no šīm vajadzībām objektīvu iemeslu dēļ tiek ierobežota un fiziski nav iespējama, dabiski būtu jārodas risinājumam radušos šķēršļu likvidēšanai vai jaunu, visiem pieejamu formu radīšanai. Kaut arī vides pieejamība Latvijā nav vis atsevišķu ieinteresēto personu iegriba, bet gan likuma prasība, tomēr no normatīvas ieviešanas līdz tās piemērošanai reālajā dzīvē ejams vēl tāls ceļš. Ne mirkli nešauboties par mūsu arhitektu un pilsētplānošanas speciālistu profesionālo varēšanu, vides pieejamības jautājumi, šķiet, vispirms risināmi apziņas un atbildības, ne fiziskās vai ekonomiskās iespējamības līmenī.

Arhitektūras platformas „A4D” pārstāvis Artis Zvirgzdiņš atzīst, ka arhitektūra noteikti aplūkojama ne vien no mākslas skatupunkta, bet arī no funkcionālās puses, ko tā pilda sabiedrībā, tomēr, atšķirībā no citām mākslas izpausmēm, arhitektūra salīdzinoši lēnu spēj reaģēt uz izmaiņām un pielāgoties vides un cilvēku prasībām. Arhitektūras plāni arvien balansē starp māksliniecisko ieceri, vēsturisko vērtību, ideālajām proporcijām un funkcionālo lietojamību, tādējādi pamatojot atsevišķu jauno projektu neatbilstību vides pieejamības prasībām jau to ieceres stadijā, kā arī nevēlēšanos jau esošās „ideālā griezuma” celtnes piemērot cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, tādējādi neradot bojājumus arhitektoniskajā plānojumā. Kaut arī kopumā vides pieejamības jautājumi pašmāju arhitektiem vairs nav sveši un kļuvuši jau par pašsaprotamu prasību tehnisko risinājumu plānošanā, līdzīgi kā uguns un vispārējās drošības noteikumi, arvien nākas sastapties ar klaju likuma prasību neievērošanu tieši pieejamības jautājumos. Neskatoties ne uz pašu arhitektu un būvinženieru profesionālo kompetenci, nedz arī iespējām iegūt informāciju par invalīdiem piemērotu risinājumu ierīkošanu (šāda veida konsultācijas Latvijā sniedz arī apvienība „Apeirons”), bieži vien tiek rasti attaisnojumi būvprojekta apstiprināšanai, negūstot atzinuma par tā universālo pieejamību. Kā galvenā atruna šo likuma prasību apiešanai tiek minētas papildu izmaksas vai šādu prasību nezināšana. Ja vēsturisku ēku pārbūvei rocības reizēm no tiesas nepietiek, jaunu projektu attīstīšanā pieejamības prasībām gan vajadzētu būt iekļautām jau sākotnējā plānojumā, norāda Zvirgzdiņš. Taču tepat Latvijā sastopami vairāki funkcionālās paviršības piemēri, kur pieejamības prasības, kaut arī apzinātas, nav tikušas ievērotas māksliniecisko iegribu dēļ. Viens no skaļākajiem šādas funkcionālās paviršības piemēriem ir citkārt plaši apspriestā un no arhitektūras dizaina viedokļa atzinīgi vērtētā Latvijas Mākslas akadēmijas jaunā piebūve, kuras ieejas risinājums  - vienmērīga uzbrauktuve kāpņu vietā – tomēr nepilda savas universālās pieejamības funkcijas, jo ir pārāk stāva un ratiņkrēslā sēdošajam nepievarama. Atsevišķu celtņu projektos šāda nepieejamība, protams, ir pieļaujama, uz ko norāda arī apvienības „Apeirons” pārstāvis Tālis Bērziņš, minot, ka cilvēki ratiņkrēslos neuzstāj, lai uzbrauktuves vai atbilstoši pacēlāji tiktu izbūvēti, piemēram, piejūras bākā vai viduslaiku pils torņos (kaut arī pasaulē un tepat Latvijā ir šādi piemēri – Kolizejs Romā, Londonas parlaments, Siguldas pils, Rīgas Birža un Latvijas Bankas muzejs). Ēkai vai jebkurai arhitektoniskai formai, kas atrodas publiskajā telpā būtu jākļūst arī publiski pieejamai ikvienam, ja to paredz tās funkcijas un ja tajā vispār ir paredzēts iekļūt. Vēl jo vairāk, ja ēkā esošās iestādes pamatdarbība saistīta ar veselības aprūpi vai sociālajiem pakalpojumiem, ko izmanto ne vien cilvēki ratiņkrēslos, bet gana plaša sabiedrības daļa, tostarp jaunās māmiņas ar bērnu ratiņiem, jaunieši ar velosipēdiem, seniori, cilvēki ar īslaicīgu invaliditāti vai jebkādiem citiem funkcionālās darbības ierobežojumiem, kas ne vienmēr uzskatāmi par traucējumiem.

Savs skatījums uz arhitektūras un vides pieejamības jautājumiem kopumā ir arī diskusijas jaunākajam dalībniekam Georgam, kas neskatoties uz piecu gadu vecumā zaudēto redzi, spējis pielāgoties mācībām parastā pamatskolā. Georgs savu apkārtni iemācījis sajust un sadzirdēt, to nemaz neredzot, tāpēc īpašas grūtības nesagādā ne ceļš uz skolu, ne mājup, ko zēns veic ar vilcienu, ne arī pats mācību process, kura pilnvērtīgai nodrošināšanai pieejamas gan grāmatas Braila rakstā, gan dažādi digitālie palīglīdzekļi. Georga piemērs ir būtisks arī sociālās integrācijas ziņā, jo nereti bērni ar funkcionāliem traucējumiem jau agrā vecumā tiek nošķirti no vienaudžiem, tādējādi mēģinot pielāgoties vienas un otras puses īpašajām vajadzībām. Taču, ņemot vērā, ka bērna viedoklis vismaz pirmajos dzīves gados sakņojas vecāku attieksmē pret apkārt notiekošo, šāda izolācija arvien vairāk saasina nevienlīdzības jautājumus un neiecietību, tostarp bērnu un jauniešu vidū. Iekļaujošajai izglītībai, kas atsevišķu skolu projektu veidā pavīd arī Latvijā, tomēr vajadzētu kļūt par ikdienas praksi, nevis sociālu eksperimentu, kas gan drīzāk īstenojams ne vien ar papildu palīglīdzekļu iegādi un mācību vielas rekonstrukcijām, bet gan mainot viedokli par sabiedrību kopumā.

Sabiedrība kā universāla vienība ar visdažādākajām vēlmēm, iespējām un piedāvājumiem, kas no individuālas ieceres pārtop vispārlietojamā produktā, ir pamats universālā dizaina nepieciešamībai un iemesls nemitīgai dizaina nozares attīstībai universāls pieejamības virzienā. Diskusijas dalībniece, dizainere Sintija Bērziņa jēdzienu Universālais dizains labprātāk dēvē par dizainu visiem un visur, kā tas gan teorijā, gan praksē iegājies Skandināvijas valstīs un straujiem soļiem ienāk arī Latvijā. Universālā dizaina piemēri visbiežāk tiek saistīti ar dažādu priekšmetu un arhitektonisko formu izbūvi ēkās un publiskajā telpā, kā arī pilsētvides plānojumu kopumā, ietverot satiksmes tīklu, apgaismojumu, funkcionālas norādes un zaļās zonas sportam un atpūtai. Kā unikāls vides pieejamības piemērs universālā dizaina virzienā tiek minēta Venēcija, kas, neskatoties uz šķietami ierobežojošajiem ūdens ceļiem pilsētas maģistrāļu vietās, ir ērti pieejama arī cilvēkiem ratiņkrēslos un cilvēkiem ar dzirdes un redzes traucējumiem. Tālis Bērziņš universālā dizaina un invaliditātes izpratnes jautājumos saskata šķietami absurdas tomēr realitātē pastāvošas atšķirības Rietumu un Austrumu sabiedrībā, minot teju kuriozus piemērus vides pieejamības risinājumiem, ar kādiem nācies saskarties bijušajās Padomju Savienības republikās un Tuvajos Austrumos. Arī Latvijas mērogā, kaut arī mainīgi, par universālā dizaina pionieri tieši pilsētvidē uzskatāma Liepāja, kur savulaik parādījušies pirmie skaņas luksofori un īpašas norādes zīmes, bet nu jau ierīkota arī pirmā cilvēkiem ar redzes, dzirdes un kustību traucējiem piemērota pludmale. Universālā dizaina teorija gan neattiecas tikai uz dizaina priekšmetiem un arhitektoniskām formām telpās un vidē, bet, galvenokārt, saistāms ar invaliditātes izpratni kopumā. Tālis Bērziņš norāda, ka Latvijā vēl arvien jūtams spēcīgs Padomju Savienības sociālā ideālisma mantojums, tomēr jāteic, ka, salīdzinot ar citām postpadomju republikām, esam gana strauji sākuši no tā atbrīvoties.

Līdzās universālā dizaina lielajām formām, cilvēkiem ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem nepieciešamas un lielākoties arī pieejamas visdažādākās palīgierīces, kas spēj aizstāt vai papildināt kādu ikdienā nepieciešamu funkciju. Georgs mācību procesā līdzās Braila rakstam izmanto arī īpašas rakstāmmašīnas, diktofonu un „runājošās pildspalvas”, kaut arī par būtiskāko palīgierīci mācībās un ikdienas gaitās zēns uzskata pats savu galvu. Bērziņu ģimene, savukārt, saskārusies ar īpaša dizaina prasībām, lai varētu nodrošināt nepieciešamos apstākļus gan savai atvasei – meitiņai Ancei, gan arī pašai Sintijai vēl grūtniecības laikā. Pāris veiksmīgi iegādājies gan pielāgojamu gultiņu, gan ratus, kas neliegtu piekļūt bērnam arī māmiņai ratiņkrēslā, apstiprinot, ka mūsdienu tehnoloģiju un dizaina attīstības laikā šādas prastības vairs nebūt nav ekskluzīvas vai neizpildāmas. Tālis gan min arī negatīvu pieredzi, kad sievai objektīvu iemeslu dēļ grūtniecības laikā bijis nepieciešams lielāks ratiņkrēsls, bet Tehnisko palīglīdzekļu centrā tas bijis pieejams vien grūtniecības beigās, tāpēc dabiski rodas jautājums šo palīglīdzekļu nodrošinātajiem Labklājības ministrijā, vai nebūtu prātīgi likumā ieviest labojumus par palīglīdzekļu piešķiršanu ārkārtas situācijās, kas, turklāt, šajā gadījumā būtu īslaicīga nepieciešamība. Līdzīgi pieredzes stāsti dzirdēti arī par cilvēkiem, kas spiesti septiņus gadus staigāt vienos ortopēdiskajos apavos, gaidot savu kārtu rindā pēc jauniem un no jauna pārliecinoties par reizēm tik aplamo latviešu pieticību un taupību pat klaji absurdās situācijās.

Runājot par pieejamības un pielāgošanās jautājumiem, šķiet, viens no visvairāk apspriestajiem tematiem allaž bijis sabiedriskais transports, kas kā publiskās satiksmes līdzeklis nereti nav izmantojams tam paredzētajā veidā. Rīgas Satiksmes jauniegūtie zemās grīdas tramvaji, piemēram, arvien nav „pietiekami zemi”, lai tajos iekļūtu cilvēks ratiņkrēslā vai sieviete ar bērnu ratiņiem. Paaugstinātā perona risinājumi manīti vien atsevišķās pieturvietās, tiesa gan saglabājot bīstami lielu atstatumu no betonētās apmales līdz tramvaja durvīm.  Ar īpašu nolaižamo platformu aprīkoti arī jauno modeļu autobusi un trolejbusi, taču ne vienmēr to vadītāji ir prasmīgi un izdarīgi platformu izmantošanā. Tāpat arī vājredzīgiem cilvēkiem grūti saskatāmas maršruta zīmes, bet cilvēkam bez rokām fiziski nav iespējams nospiest durvju atvēršanas pogu. Tomēr, ja sabiedriskais transports Rīgā kopumā uzskatāms par gana pieejamu, arvien nav atrisināts starppilsētu transporta jautājums, paredzot vien īpašas brīvbiļetes invalīdiem, bet reti domājot par viņu iespējām transportlīdzeklī iekļūt. Tālis Bērziņš gan norāda, ka līdz 2015. gada 1. janvārim šim jautājumam būtu jābūt atrisinātam un ikvienam sabiedrisko pārvadājumu pakalpojumu sniedzējam būs jānodrošina ērta iekāpšana arī cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem.

Vides pieejamības un universālā dizaina jautājumi gan sen vairs nav tikai arhitektu vai funkcionālā dizaina profesionāļu kompetence, bet gan aptver it visus sabiedriskos procesus un cilvēka darbības jomas. Iekļaujošā izglītība, nodarbinātības jautājumi, kultūras un aktīvās atpūtas piedāvājumi cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem arvien ir neatrisināts jautājums tieši sabiedrības iekšienē. Mūsdienu tehnoloģiskie risinājumi jau sen pārspējuši cilvēku primitīvo vajadzību robežas un to ieviešanai praktiskajā dzīvē arvien pieejami jauni finansiālās sadarbības veidi – Eiropas fondi, ārvalstu investīcijas un sponsoru piesaiste –, tiek īstenoti vērienīgi nodokļu maksātāju „sarūpēti” projekti pilsētvides uzlabošanai, taču nereti tik un tā visi labie nodomi atduras pret ne līdz galam izprastiem noteikumiem un vajadzībām. Kopsavelkot diskusijā izskanējušos viedokļus un komentārus, nākas atgriezties pie mūžsenās patiesības, ka jebkuras problēmas risinājums sākas nevis būvprojektos un dizaina modeļos, bet gan izpratnē par šāda risinājuma nepieciešamību, par to, ka sabiedrībā mēs jau sen vairs neesam vieni un vienādi, bet gan līdzvērtīga daļa sociumā, kurā katrs funkcionējam savu īpašo vajadzību robežās.

 

Laura Lizuma

KINO BIZE

http://www.kinobize.lv/ 


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *