Zigmārs stāsta par braucienu ar prāmi
Nesen biju Zviedrijā ar prāmi. Varat ņemt vērā manu pieredzi veidojot savu ceļojumu. Tā kā esmu ratiņkrēslā, tad rakstīšu no savas perspektīvas. Kaut gan secinājums ir viens – nav iemesla baidīties un ieslēgt sevi četrās sienās.

Uzbraukšana uz prāmja

Ceļojumā mēs devāmies lielā sastāvā un ar automašīnu. Mans tētis bija pie stūres. Es domāju, ka uz auto klaja būs maz vietas un tur nevarēs izspraukties ar ratiņiem. Es, mana mamma un māsa ar draugu un meitiņu gājām parasto ceļu un uz prāmja devāmies kājām, bet mans tētis – ar auto. To, ka mēs tā sadalīsimies mēs pateicām kad visi piegājām pie kases pirmajā stāvā. Celiņš uz prāmi bija lēzens un uzstumt mani bija viegli. Kajītes durvis bija, apmēram, 10 metrus no ieejas un atradās iekāpšanas stāvā. Man bija specializētā kajīte, kas ir pilnībā aprīkota. Pieturēšanās rokturīši piegultas un liela tualete kurā viegli var iebraukt ar ratiem. Arī tur – dažādi rokturīši, pie kā turēties. Es arī novērtēju LUX numuriņu, bet šis šķita daudz labāk piemērots. Ja nekļūdos tas bija numuriņš 5316 Numuriņā ir trīs gultas. Pavadonim vieta būs

 

Brauciens

Ceļš turp un atpakaļ bija ļoti mierīgs. Jūra bija mierīga un tas, ka esam uz prāmja, brīžiem, pat aizmirsās. Esmu braucis ar prāmi vētras laikā un sajūtas ir pavisam citas. Viss atkarīgs no laika apstākļiem, bet kaut kādas nelabas sajūtas, ko varētu novelt uz insultu, es neizjutu. Pieejams bija viss. Biju uz klaja un veikalā un nejutos nekādā ziņā ierobežots. Gulēju es arī ļoti labi.

 

Nobraukšana

Arī nobraukšana no prāmja noritēja bez aizķeršanās. Tikai slieksnis pa kuru nobrauc no kuģa Zviedrijā ir lielāks gan nobraucot, gan braucot atpakaļ. Mēs nokāpām no prāmja, bet tētis nobrauca ar mašīnu. Arī par šaurību uz auto klaja man bija taisnība. Tur ir lifts, bet starp mašīnām ar ratiņkrēsl nevar izspraukties.

 

Kopsavilkums

Ja jūs māc šaubas vai to ir iespējams izdarīt, tad beidziet šaubīties un brauciet. Mans fiziskais stāvoklis man to liedz darīt vienam, bet ar pavadoni noteikti to var darīt. Es pamanīju, ka es pēc ilgas sēdēšanas ratos es nogurstu, bet pēc desmit minūtēm gultā es atkal esmu gatavs kaut kur doties. Zviedrijā visiem trotuāriem bija lēzenas nobrauktuves ratiņkrēsliem un bērnu ratiem. Visur kur bija kāpnes turpat bija arī lifts. Es cenšos iedomāties kādu vietu, kas man bija nepieejama, bet tas neizdodas. Man bija tik “daudz” grūtību. Vēlreiz ieteikšu visiem šādu ceļojumu. Pēc insulta vēl dzīve nebeidzas tāpēc liegt sev tādu prieciņu nevajadzētu.

 

Zigmāra mājaslapā insultablogs jūs varat izlasīt arī citus rakstus un apskatīties bildes!


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *