Starptautiskā cilvēku ar invaliditāti diena 2012!
Jau atkal ir pienācis 3. decembris – Starptautiskā cilvēku ar invaliditāti diena! Tā ir diena, kad visā pasaulē izvērtē padarīto cilvēku ar invaliditāti jomā, aktīvi iestājās par savu tiesību aizstāvību, kā arī mēģina nospraust nākotnes mērķus. Pasaules prakse rāda, ka šī ir atskaites diena, un īpaši nevalstiskās organizācijas cenšas izdomāt kādas jaunas pieejas savu tiesību aizsardzībā.

                  Kas notiek Latvijā?

            Pēdējais gads Latvijā , kā parasti nav ar milzīgi lielām izmaiņām, kaut arī ir atzīmējamas gan pozitīvas, kā arī negatīvas lietas cilvēku ar invaliditāti politikā. Kā pozitīvākās var minēt, ka BEIDZOT valstī ir sākuši strādāt personiskie asistenti! Urā! Pēc vairāk kā 10 gadu nemitīgas cīņas valsts atbildīgās amatpersonas var droši paziņot: „valsts nodrošina asistentu pakalpojumu!”. Tā tiešām ir gan skolā, gan arī mājās no nākamā gada asistentu pakalpojumi ir kļuvuši pieejami. Liekas, ka cīņa varētu būt galā, tomēr ieviešot pakalpojumu ne vienmēr mēs runājam par to procedūru, kas cilvēkam jāiziet, lai šo pakalpojumu dabūtu, nedz arī par apjomu, kas paredzēts. Tie joprojām ir strīdīgi jautājumi, kuru asās problēmu šķautnes parādīsies tikai pēc kāda laika.

            Kaut kur apstājusies cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības politikas ieviešana. Nav īsti zināms vai subsidētajām darbavietām būs paredzēts finansējums un vai tas būs pamatots ar kādu pētījumu vai faktiem, vai arī vienkārši iedos cik varēs. Laba iniciatīva, tomēr arī diskutējams jautājums ir par subsidēto darbavietu ilgumu. Varbūt tomēr būs iespējams pieņemt cilvēkus arī uz trīs gadiem kā to jau sen atpakaļ ieteica NVO pārstāvji. Varbūt arī nākamgad kaut kas mainīsies sociālo uzņēmumu jomā, jo pasaulē šī prakse daudz tiek izmantota, lai nodrošinātu darba iespējas cilvēkiem ar invaliditāti. Ir jādomā par darba devēju ieinteresētību un ieinteresēšanu.

Arī zāļu jomā nekas daudz nav mainījies un kompensējamo zāļu sistēma rada vairāk neskaidrības un jautājumus nekā skaidrības un atbildes. Ir daudz cilvēku, kuriem joprojām trūkst zāles un nav nekādu iespēju tās iegādāties. Rehabilitācija kā parasti norit kampaņveidīgu un nevis tad, kad cilvēkiem tas ir vajadzīgs un tu ar to vari rēķināties, bet tad, kad parādās naudiņa. Piemēram, gada beigās „pēkšņi” tiek atrast papildus finansējums un tad pa galvu pa kaklu tiek meklētu klienti, un visi tiek rehabilitēti. Paldies, par tādu iespēju un daudzi cilvēki to ar pateicību arī izmanto, bet nu nedrīkst tā – pēdējā brīdī. Ir jāplāno un jārada tā iespēja tad, kad tā ir vajadzīga.

Tehnisko palīglīdzekļu jomā ir līdzīga situācija un daži iepirkumi nav pabeigti vēl kopš pavasara. Rindas garas, naudas nav un arī tuvākajos gados situācija būšot līdzīga. Nu nav pārāk optimistiskas prognozes.

Vēl pie cilvēku ar invaliditāti politikas paliek izglītība, pieejamība, sociālie jautājumi... Nu arī kā pa celmiem. Joprojām tiek nodotas ekspluatācija nepieejamas ēkas, kas neatbilst Latvijas valsts standartiem un normām, joprojām ir bērni, kas kaut kādu iemeslu dēļ netiek pieņemti skolās, jo „tādus” bērnus nevajag, joprojām aprūpes pakalpojumus var atteikt, jo nepatīk kā viens vai otrs klients raksta savas dienasgrāmatas.

Un gada noslēgumā skandāls SIVAā.

Tas, ko vēlētos no valsts, ir stingrāka likumu realizācijas uzraudzība. Ciešāka sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām. Ne tikai skaista līguma parakstīšana, bet arī reāla rīcība no valsts puses, jo kurš gan zina labāk par nevalstiskajām organizācijām vai likumi un normas darbojas vai arī nē.

Gribētos arī lielāku atbalstu nevalstiskajām organizācijām un reizēm ir kauns, ka visās Eiropas valstīs ir izveidoti valsts atbalsta mehānismi, bet Latvija ir vienīgā, kur tāda nav, kaut arī vairākos politikas plānošanas dokumentos ir minēts, ka tādu izstrādās un ieviesīs vēl pagājušā gadsimta beigās.

Protams, ka var to visu fiksēt un gada nogalē – 3. decembrī - atskatīties un izvērtēt, bet varbūt tomēr aktīvāk ir jāiestājas par savām tiesībām, jo mūsu vietā jau neviens to nedarīs. Varbūt pietiks rīkot konferences, bet aktīvi iet un pieprasīt atbalsta mehānismus, pietiekoša apjoma pakalpojumus un varbūt, ka nākamgad vairāk jāraksta sūdzības un priekšlikumi? Varbūt, ka jāiet ielās un jāpieprasa, kad tiks ieviestas ANO konvencijā noteiktās tiesības? Varbūt, ka izdosies pievērst politiķu uzmanību ne tikai īpašos vēlēšanu vai atceres dienu brīžos, bet arī ikdienā pieņemot lēmumus un veidojot cilvēku ar invaliditāti politiku.

Apeirons


Komentāri
Ivans
2012-12-06 09:32:14
es invalids 3.grupas macos SIVA Jūrmalas profesionālā vidusskolā par elektrotehnikas montētāju, prakses laika kas būs 6 mēneša garumā, par dienesta viesnīcas izmantošanu prakses laikā prasa maksāt 46 ls mēnesī, prakses vieta ir sarunata Jurmalā, savā dzīves vietā nav iespējams sameklēt praksi, kā arī liek maksāt par ēdināšanu, vai tas ir pareizi
Ivans
2012-12-06 09:34:22
ivans-nazarovs@inbox.lv
Vārds: *
Komentārs: *