Tikšanās ar mācītāju tēvu Dmitriju
Šoreiz apvienības Apeirons diskusija klubiņa dalībnieki tikās ar Rīgas Svētās Trijādības–Sergija klostera pareizticīgo mācītāju tēvu Dmitriju

 Izvēlētā tēma priekš visiem dalībniekiem bija sarežģīta, varētu pat teikt „sāpīga”: kāpēc cilvēks saslimst? Kā pareizi tikt galā ar pārbaudījumiem, ko uzsūta liktenis. Kurš no mums nav sev uzdevis šos jautājumus?

Tēvs Dmitrijs uzsāka sarunu ar ieskatu vēsturē, ar Ādama un Ievas radīšanas laikiem. Pirmie cilvēki, kuri nepaklausīja savam radītājam, kā zināms, tika izraidīti no Paradīzes. No tās dienas sākās pārbaudījumi visai turpmākajai cilvēcei: cilvēks dzima mokās, pats sev gādāja iztiku, cieta no slimībām un trūkuma un tad iestājās nāve ĶERMEŅA , bet ne DVĒSELES.

Tēva Dmitrija vārdiem sakot, ka slimības mūs piemeklē ne tikai par mūsu un mūsu tēvu tēvu grēkiem, bet arī, lai glābtu mūsu DVĒSELES. Slimam cilvēkam ir liegta iespēja brīvi pārvietoties, tātad viņš lieku reizi nenokļūs nešķīsteņu sabiedrībā (piemēram, uz klubu vai saietu ar iedzeršanu). Jā, cilvēkiem, kuri pārvietojas ratos varbūt ir liegti kaut kādi prieki (no mietpilsoņu skatu punkta), toties bieži vien viņu slimība paver vairāk iespēju sava ceļa meklējumos. Kad cilvēks negaidot saslimst- tas vienmēr ir jauns pavērsiens viņa dzīvē.

Cilvēks it kā no jauna izvērtē noieto dzīves ceļu, atceras kādus noteiktus savas dzīves momentus, analizē savus vārdus un darbus. Vairs nav vēlēšanās kādu pamācīt, kritizēt, ievērot un aizrādīt cita kļūdas, kādu aprunāt. Cilvēks savā slimībā kļūst pieticīgs, viņa dienas kļūst mierīgākas un ne tik bezrūpīgas. Sāpes un ciešanas it kā norūda mūsu vārgo GARU. Retums cilvēks slimībā kļūst ļauns, kašķīgs, īgns, mūžīgi ar visu neapmierināts. Tad tā ir NELAIME gan pašam, gan tuviniekiem.

Daudzām lietām var nepiekrist, mums katram ir savas domas. Dažreiz ir nepanesami smagi samierināties ar tiem fiziskajiem trūkumiem, kuri piemīt tai vai citai saslimšanai. Gandrīz neiespējami samierināties ar to, ka patstāvīgi ikdienišķos sīkumos esi atkarīgs no līdzcilvēku palīdzības, žņaudz doma, ka esi kā slogs saviem tuvajiem. Un kur rast dvēseles spēku, lai dienu no dienas pārvarētu grūtības un piedevām neraudāt un nestenēt? Šo spēku var rast draugu un tuvinieku atbalstā un TICĪBĀ. Bet, lai spēki neizsīktu nedrīkst pārtraukt lūgties.

Starp mums dzīvo invalīdi, viņiem visa dzīve –cīņa, savas nevarēšanas pārvarēšana. Kādreiz ienāk prātā doma: paiet gadsimti, bet invalīdu piedzimšanas vidējais skaits ir nemainīgs. Varbūt kāds tur augšā to pieļauj, lai veselie, pilnvērtīgie būtu spiesti aizdomāties, mācītos būt līdzcietīgi, žēlsirdīgi un novērtētu savu veselību. Un protams, vienmēr ir iespēja palīdzēt vājākajam, nepaiet vienaldzīgi garām...

Visiem līdzcilvēkiem ar invaliditāti vēlu pacietību, gudrību, spēju pieņemt neizbēgamo un nezaudēt TICĪBU, CERĪBU, MĪLESTĪBU!

Anžela Markeviča


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *